Tas uzņēmumā nu papildina daudzo apbalvojumu sienu, kuras centrā ir Latvijas lauksaimnieku «Oskars» — «Sējējs». Tur arī Atzinības kooperatīvās sabiedrības aizsācējam un labo darba tradīciju veidotājam Jurim Lullem, kā arī to turpinātājam Ilgonim Smalkajam.
«Liesma» vēlējās zināt, kā «Lauksalacai» veicas šajā sezonā.
Ļoti grūti, bet ne traģiski
Kad 14. septembrī ierodamies «Lauksalacas» ražošanas bāzē Mazsalacas novada «Priedājos», jaudīgie kombaini stāv pie stūra. Ko gan citu var gaidīt, ja visu nakti atkal ir pamatīgi lijis. Kad veram uzņēmuma vadības kabineta durvis, tur visi klātesošie sanākuši ap datoru un specializētajā laika prognožu programmā pēta jaunākās ziņas. Iepriekš solītas vairākas saulainas nākamās nedēļas dienas, bet nu atkal prognozē lietu. Sarunās pasprūk arī pa jokam: «Nu, rau, šodien, cerot uz sauli, tikai sešas stundas bijām laimīgi. Tā nu tas pie mums ir: agrs rīts, pusdienlaiks vai vakars — nav aktuālākas sarunu tēmas par jaunākajām laika ziņām.»
Viens no ilggadējākajiem «Lauksalacas» biedriem un speciālistiem Valdis Bērziņš atceras: «Nenosaukšu gadu, bet manā lauksaimnieka praksē, toreiz vēl kolhozā, nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ reiz bija sezona, kad novāca tikai apmēram ceturto daļu izaugušā. Viss pārējais palika uz tīruma. Lai paēdinātu lopus, braucām uz Ukrainu pēc salmiem. Salmu kampaņa bija milzīga. Kolhozs izveidoja desmit vīru brigādi, sagādāja pat jaunu lauksaimniecības tehniku, ar kuru salmus lopbarībai sagatavoja ķīpās. Ar vilcienu tās atveda līdz Valmieras dzelzceļa stacijai, kur ķīpas krāva automašīnās,veda uz Mazsalacu un deva lopiem. Nekā cita nebija. Saimniecības vadība nolēma, ka lopus likvidēt nedrīkst, tādēļ kaut vai šādu lopbarību nācās gādāt pa tik tālu ceļu. Lopus nelikvidēja. Visi izdzīvoja.»
NOVĒRTĒTI. LKS «Lauksalaca» vadītājs Ilgonis Smalkais ar Ministru prezidenta Māra Kučinska apbalvojumu. Ārijas Romanovskas foto