Vai tu pats atceries, kā tava aizraušanās ar kokli sākās?
O, jā! Neatceros, pirms cik gadiem tas bija, varētu būt pirms gadiem desmit, kad es aizbraucu uz vienu folkloras nometni. Es jau pirms tam mācēju spēlēt visādus instrumentus – klavieres, klarneti, citus latviešu tautas instrumentus. Tas bija 10. klases beigās, kad es izdomāju, ka vajadzētu paņemt kokli un pamēģināt paspēlēt. Kaut kā sanāca uzķert to baigi foršo sajūtu, un man ļoti iepatikās, un tā tas arī pamazām «aizgāja».
Kāda šobrīd ir tava ikdiena – gan jau pandēmija ir ieviesusi savas pārmaiņas?
Šobrīd es esmu nedaudz vairāk mājās, Limbažos, nekā pirms tam. Vēl šī gada sākumā es trīs dienas nedēļā braucu uz Rīgu un tad pārējo laiku strādāju no mājām, bet tagad tas ir mainījies – tagad aizbraucu uz kādu tikšanos, nodarbību vai nokārtot kādas citas lietas. «Izbraukumi» šobrīd lielākoties ir telefoniski, video formātā. Jau pirms tam bijām uzsākuši kokli mācīt tiešsaistē/online skolā, tikai daļēji nodarbības notika klātienē. Tādos lielos vilcienos nekas patiesībā nav mainījies.
Pastāsti, kā attīstījusies kokles spēles studija «Kokļu mežs».
Pirms pieciem gadiem es sāku pamazām mācīt kokli spēlēt klātienē. Visu laiku bija liels pieprasījums, un, tiklīdz es ieliku Facebook kādu ierakstu par to, ka es apmācībām pieņemu jaunus koklētgribētājus, tā pieteicās tik daudz cilvēku, ka reāli tik daudz nevarēju paņemt.
LIMBAŽNIEKS ANSIS JANSONS – kokles spēles studijas «Kokļu mežs» dibinātājs. Foto no personīgā arhīva