Tradīcijas turpinājums
Jau trešo gadu šis ir ceļš, kas mūs ved pretī Kopībai, pretī sava spēka robežām un citu cilvēku vajadzībām. Sākotnēji ideja par Kopības un Izturības pārbaudi bija plānota nelielam, tikai ap 20 cilvēku kuplam drosmīgo bariņam no Raunas, kas man palīdzētu piepildīt savu mērķi – izaicināt un pārvarēt sevi, bet nepamest mani, ja nu tomēr es izrādītos pārāk vāja. Izrādījās, ka šādu saprotošu līdzcilvēku jau pirmajā gadā bija vairāk nekā 70, arī spēka mums bija gana, un tā nu ar katru nākamo gadu braukt gribētāju skaitlis pieauga, šogad reģistrējušies bija pat 236.
Pārdomas par «es» un «man»
Tā kā pasākuma koncepts nav būtiski mainīgs fiziskajos lielumos, arī ceļš ir līdzīgs katru gadu, tiesa, šogad, apbraucot ceļa remontdarbu posmus, galamērķis viens, kilometri līdzīgi, tāpēc es vēlos vairāk akcentēt mērķa sasniegšanas formu. Domājot par monumentāliem pieminekļiem, kurus vieno vēsture un viņu stāsts, es šogad nonācu līdz domai, ka mēs katrs esam vēl monumentālāki nekā piemineklis, tikai ar mums nav tik vienkārši – mūs neizveido, neuzstāda un mēs nevaram būt apbrīnojami bez pašu ieguldījuma, jo mūsos dzīvo spēks, griba un iespējas tos realizēt pašiem, pieņemot lēmumus un rīkojoties. Šogad ceļā mūs pārsteidza gan -6 grādi gaisa temperatūrā, gan būtiski remontdarbi, tāpēc katrs braucējs individuāli bija vēl tālāk no līdzbraucēja, vēl tālāk no iejušanās šofera ādā, vēl tālāk no vēlmes piebremzēt, bet vēl tuvāk savam «es», savam «man», tāpēc visi velobrauciena dalībnieki bija liecinieki arī organizatoriskām šaizēm.
Grūtākais, bet patiesi izdevies brauciens
Es apzinos, pieņemu un atvainojos par savām kā pasākuma organizatores pieļautajām kļūdām, tāpēc es sevi nemierinu un nebūt nepiesedzu, bet tik tiešām ar katru dienu, kura pagājusi pēc velobrauciena, vēl vairāk gribu ticēt, ka tā – bija un ir Kopība un ka Kopība ir grūti. Un grūti ir tad, kad visas manas robežas ir mazsvarīgākas par citu robežām, un ka, samazinot tempu, mēs jau esam divi, kas tuvojas mērķim, vēl samazinot – jau trīs. Šis gads braucienā tiešām bija pats grūtākais! Bet vai arī attiecībās, politikā, ikvienā lielā vai mazā kolektīvā utt. visvieglākais nav sākums, kad vēl nepazīstam katra spējas, kad gribam vairāk vai mazāk iepatikties, kad gribam pierādīt sev – un tad mēs kļūstam vāji.
Mūsu, 173 dalībnieku, vājums pārvērtās spēkā, pateicoties Kopībai. Arī es nepratu būt kopā, jo man bija grūti, bet ar mani bija Kopā, tāpēc es tiku uz priekšu, un es ticu, ka arī tam velobraucējam, kurš nepagurstoši ar mani sarunājās un mani motivēja, arī nebija viegli. Mēs braucienā izstiepāmies, mēs kļūdījāmies, mums bija auksti, mēs bijām nepacietīgi, mēs gribējām ātrāk, mēs gribējām vieglāk, un tomēr mēs bijām Kopā! Un ar rīta gaismu, sasalušiem vaigiem, pa vienam vien ripojām Melturu kalnā, ar saļimušām kājām un neizteiksmīgiem smaidiem, mēs atpūtāmies Priekuļos, ar nespējīgu uztveri, ar miegainu noskaņojumu un pēdējiem spēkiem mēs bijām reljefainākajā distances periodā un, vien dvašas mākoņiem plūstot, ar patiesi priecīgām acīm, sagaidot visus, KOPĀ iebraucām Raunā, kopā ieraudzījām Raunas Brīvības pieminekli, un tad – es redzēju tos skatienus, kuri mīl Latviju, jo jebkurš sevi pārvarošs cilvēks, jebkurš pret līdzcilvēku empātiju jūtošs cilvēks mīl Latviju, jo mēs esam Latvija!
Es esmu pateicības pilna visiem, kuri noticēja par manu ideju vairāk nekā es pati, esmu pateicīga visiem pirmā gada velobraucējiem, kuri mani burtiski ar savu emociju vilni jau ienesa nākamā gada velobrauciena plānošanā, paldies visiem brauciena atbalstītājiem, kuri nereti atrada mūs paši, vissirsnīgākā pateicība visai pavadošajai komandai un katram velobraucējam. Ar lepnumu skatos uz Koklētāju, kura vēl joprojām gaida ikvienu Latvieti atgriežamies, jo šis brauciens patiesi izdevās tieši šogad, un es esmu par to bezgala priecīga!
CEĻĀ. Izstiepāmies, kļūdījāmies, sala, bijām nepacietīgi, bet tomēr Kopā. Jāņa Lārmaņa foto