Pastāstiet kā nonācāt Valmierā? Kāpēc izvēlējāties kļūt par brīvprātīgo un darbu pansionātā?
Youen Salaün: Biju beidzis studijas augstskolā un vienu gadu nostrādājis arī bankā, bet sapratu, ka tas nav domāts man, tāpēc nolēmu ko mainīt dzīvē un doties iepazīt citas valstis. Manai māsai jau bija pieredze kā brīvprātīgajai darbā Lietuvā, nolēmu doties viņas pēdās un izmantot šādu iespēju. Pieteicos uz vairākiem projektiem. Mani neinteresēja kaut kas konkrēts, pat ne valsts. Tā kā Maija (Valmieras pansionāta sociālā darbiniece Maija Ozoliņa — J.L.) bija pirmā, kas man atbildēja ar piedāvājumu, es, ilgi nedomājot, piekritu. Vecāki ar manu lēmumu bija mierā, jo es jau sen biju viņiem teicis, ka vēlos gūt pieredzi citās valstīs.
Enno Walkenfort: Vācijā studēju kognitīvās zinātnes. Bija interesanti, bet trūka pārliecības, ka tas ir tieši man, tāpēc izlēmu spert soli atpakaļ, paņemot pārdomu pauzi un apmainot studiju pasauli pret sociālo vidi, lai pēcāk izlemtu: turpināt mācīties vai izvēlēties iet pavisam citā virzienā.
Biju pārliecināts, ka vēlos doties kaut kur ārpus Vācijas. Uzzināju par šīs programmas iespējām, pieteicos. Man nebija svarīga valsts, uz kuru dodos, bet lai varu pats izpausties, darboties ar iniciatīvu. Pieteicos uz kādiem septiņiem projektiem, starp kuriem daži bija arī Slovākijā un Ungārijā, bet Latvija bija pirmā, kas atsaucās, un es sev teicu: «Kāpēc ne?»
Iepriekš par Latviju neko daudz nezināju, bet it nemaz nenožēloju, ka nonācu šeit. Vecāki mani atbalstīja. Māte gan nepriecājās, uzzinot, ka esmu izdomājis pārtraukt mācības, bet tagad abi mani apciemos Latvijā maijā.
Kā esat iejutušies savu pienākumu izpildē pansionātā?
E.W.: Strādājam abās pansionāta mājās. Sākumā bija mazliet grūti uzsākt, jo nezinājām, kādu pienesumu varam sniegt — kā realizēt savas idejas. Arī valodas barjera lika sevi manīt. Pagāja laiks, lai pierastu. Maija mums deva dažādus uzdevumus, palīdzēja. Tagad jau viss norit raitāk, nākam ar savām idejām, kuras nav sasaitē ar Maiju un citām sociālajām darbiniecēm, un šī ir jau laba sajūta — tev nedod norādījumus, bet vari pats rīkoties pēc savas iniciatīvas. Ziemassvētku laikā rīkojām svētku dekorāciju darbnīcas, pušķojām mājas. Ko līdzīgu darījām arī Latvijas valsts svētkos. Paralēli spēlējam arī dažādas galda spēles. Esam sapratuši, ka ne vienmēr kāda pārgudra ideja darbā ar pansionāta senioriem ir tā labākā, brīžiem ģeniālais slēpjas vienkāršumā. Galvenais — ir jāmāk to viņiem pārdot.
MAZDĒLIŅI. Vācieti Enno Walkenfort (no kreisās) un francūzi Youen Salaün Valmieras pansionāta omītes jau iemīļojušas — abi tiek apbērti konfekšu kaudzēm kā pašu bērni. Foto no personiskā arhīva