«Pie dakteriem es neeju un sev klāt arī viņus nelaižu, man pie daktera vajag vienīgi mammai receptes parakstīt. Kad 1944. gadā gāju armijā, man mātesbrālis un pārējie radi teica — gan tu tūlīt iemācīsies dzert, bet tā es arī neesmu ielauzījis šajā amatā. Nav jāpīpē, un jādzer arī nav,» Jānis ir cieši pārliecināts. «Labi, ka Ilmārs arī tāds pats ir,» piemetina kundze Dzidra. «Šņabi es vispār nekā nevaru dabūt iekšā,» turpina saimnieks, «tikai ar rīvēšanu — vakaros kājām. Mans tēvs nepīpēja, arī znots to nedara. Brālis gan pīpēja un sievas brāļi arī, bet gandrīz visi, kaut jaunāki, jau apmiruši — nu, kur viņi steidzās!»
Pagājušā gada Jāņos apritēja 60 gadi, kopš Jānis par saimnieci Ozolniekos ņēmis Dzidru.
«Mūs kopā saveda toreizējais Rūjienas finanšu nodaļas vadītājs Šneidermanis — deputāts Naukšēnos no Rūjienas rajona, ierosinot mani par priekšsēdētāju un Dzidru par sekretāri. Kā no armijas nācu 1950. gada beigās, tā pēc vēlēšanām pirmajā sesijā ielika par pagasta, tolaik ciema padomes, priekšnieku. Teicu, ka neko nejēdzu un pie padomju varas vispār neesmu dzīvojis — 1944. gadā iesauca vācu armijā, pēc tam jau krievu armijā ielika sapieru bataljonā, tā ka dienēt sanāca sešus gadus, un atgriežoties nebija ne mazākā priekšstata, kas tā ciema padome tāda ir. Tas pats Šneidermanis mierināja: neuztraucies, palīdzēsim, palīdzēsim — ne nu kāds palīdzēja, nekā. Tūlīt pat nāca kārtējais valsts aizņēmums — tiec galā, kā proti.
JĀNIS EGLĪTIS nedēļu pirms jubilejas Ozolnieku dārzā. Ārijas Romanovskas foto