Ķurķī par mīšanos pa sliedēm
Iesākumā par kādu atgadījumu 1942. gadā, kas ļoti iederas šodienas kontekstā. Nez vai tolaik kāds ticētu, ka pēc 80 gadiem pa to pašu vietu mīsies jau tūkstošiem velobraucēju un neviens viņus cietumā par šādu darbību neliks.
«Rīgā, Libekas ielā 16 dzīv. Jānis Vītols 2. oktobrī braucis pa Ainažu-Valmieras šaursliežu dzelzceļu ar velosipēdu. Posmā Ārciems-Puikule uz ceļa strādājuši remonta strādnieki. Tie gribējuši Vītolu aizturēt un saukuši lai apstājas. Vītols viņu brīdinājuma saucienus nav uzklausījis, bet tos nolamājot pabraucis tiem bravūrīgi garām. Puikules stacijā viņš tomēr notverts. Viņa velosipēdam nav pat bijis braukšanas numura. Par saviem nedarbiem bravūrīgam rīdziniekam bija jāatbild Valmieras apriņķa 2. iecirkņa miertiesā. Miertiesnesis Jāni Vītolu sodīja ar 2 nedēļām cietumā,» rakstīts 1942. gada 23. decembra «Tālavietī».
Iestrēgt Dikļos uz sešām stundām
Mazā bānīša sakarā tautā bija iesakņojies tāds joks, kad uz vaicājumu, vai ar to brauksit, atbilde skanēja:
«Paldies, šoreiz iekšā nekāpšu – nav laika, jāsteidzas…» Un nudien, tā pirmsākumos un līdz pat lokomotīvju nomaiņai uz jaudīgākām pagājušā gadsimta vidū brauciens ar to bija visai nogurdinošs un ilgs. Piemēram, ceļā no Smiltenes līdz Valmierai nācās pavadīt teju divas stundas. Citās līnijās nācās gaidīt vēl ilgāk – kamēr tika izkrauti vai iekrauti preču vagoni, kuri tika kabināti klāt pasažieru vagoniem.
1940. gada 16. janvāra «Brīvajā Zemē» citē kāda pasažiera vēstuli: «Valmierietis savukārt sūdzas par Valmieras-Ainažu šaursliežu vilcienu, kas nespējot vairs uzturēt kārtēju satiksmi, jo dažkārt Dikļu stacijā nācies uz mazvilcienu gaidīt turpat 6 stundas paredzēto 1 ½ stundu vietā. – Dikļu stacijai vēl esot tā īpatnība, ka tur pasažieriem vilcienu gaidot jāmitinās kādā šķūnītī, kam gan 3 sienas, bet nav durvju. 30 grādu salā tas gan, laikam, nav visai patīkami.»
ŠAURSLIEŽU DZELZCEĻA tilts pār Gauju Valmierā. Vagonu sastāvs ar lokomotīvi priekšgalā traucas uz Jāņparka pusi. zudusilatvija.lv arhīva foto