Latviešu skautu kustībai ir gara vēsture, kas iesākusies pirms vairāk nekā 100 gadiem, kad bēgļu gaitās Igaunijā esošie latviešu zēni un puiši pulcējās pirmajās skautu vienībās Tērbatā. Nedaudz vēlāk tika dibināti pirmie skautu pulciņi Rīgā, Cēsīs un Alūksnē. Ātri vien kustība izplatījās pa visu Latvijas teritoriju, tika nodibināta Latvijas Skautu centrālā organizācija ar ģenerāli Kārli Gopperu un vadītāju Valteru Voitu priekšgalā. Tam sekoja uzņemšana pasaules skautu saimē un aktīva darbība starpkaru periodā. Sākotnēji skautos darbojās arī meitenes, bet kopš 1921. gada tās izveidoja atsevišķu organizāciju un izveidojās gaidu kustība. 1938. gadā Latvijā bija 8114 skautu un 3026 gaidu. Sākoties padomju okupācijai, daudzi skautu un gaidu vadītāji tika izsūtīti vai nošauti, citi devās bēgļu gaitās. Kustība turpinājās bēgļu nometnēs, vēlāk trimdā. 1988. gadā pēc Latvijas Tautas frontes pārstāvja prof. J. Freimaņa lūguma trimdā esošie skauti un gaidas uzņēmās kustības atjaunošanas lomu Latvijā. 1990. gadā tika dibināta Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija, kas tāpat kā Latviešu skautu un gaidu kustības diasporu kopienās ASV, Kanādā un Austrālijā turpina darboties arī patlaban.
KOCĒNU 38. skautu vienība ar izveidoto grāmatu pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa. Mārtiņa Plūmes foto