Mūsu valsts – balta ziemā, svaiga pavasara elpā, smaržojoša, medus pielieta vasaras viducī un koša rudenī. Tik koša kā tautastērpa brunči, tik smalka kā tērpu raksti. Tik mundra un raita kā tautas deju soļi.
Mēs Latvijā meklējam latvisko, bet vispirms tas jāatrod sevī.
«Liesma» sarunājās ar divām valmierietēm – audējām un šuvējām, tautisko deju dejotājām. Kāda ir Santas Brīvules un Ilzes Leonovas Latvija? Kam cieši klāt turas viņu sirds?
«Mums ir bagātīgi tērpi, katrā novadā tie atšķiras, pat pa ciemiem atšķiras. Gadījās, ka katrā mājā meitai bija citāds tērps. Tajos latviešu sīkstums ieausts. Un šis sīkstums mums palīdz izturēt. Dažādus notikumus, arī šos laikus,» sacīja Ilze Leonova. Viņai rokdarbi vienmēr patikuši un skolas laikā pāris vakaros tikt pie jauna džempera, ja vien mājās bijusi dzija, bijis nieks. Pašlaik Ilze auž un mājās glabā Bārtas tautas tērpu. Vienrīt pamodusies un jutusi, ka tieši šo tērpu sirds kāro.
TAUTASTĒRPS katrā novadā atšķiras. Daudz pūļu jāpieliek, lai taptu savs. Tas ir mūsu kultūras mantojums, ko nesam cauri gadsimtiem, – saka Ilze Leonova (no kreisās) un Santa Brīvule, latvisko izrādot Gaujas krastā. Ārijas Romanovskas foto