Lai nu kā ar to asfaltu, kas atkal daudzviet uz lielajām maģistrālēm gluži balts no ziemā saņemtajām sāls vannām, grants seguma ceļi piesūkušies ar mitrumu jeb uzrūguši, tāpēc katras automašīnas pārbrauciens tajos izveido lielākas vai mazākas pēdas. Ja tas ir smagsvara transports, un mazajos lauku ceļos, kuru nestspēja šādos apstākļos ir krietni samazinājusies, visbiežāk tie ir baļķu vedēji, nopietnu izmēru pašizgāzēji vai arī lieljaudas riteņtraktori ar un bez piekabēm, tad šādi riepu iespiedumi jau draud ar to, ka pēc tam ar mazo vieglo automobili tur varbūt varēs izbraukt, bet varbūt arī ne… Labi, ja tā ir vien pilsētnieka vēlme brīvdienās aizbraukt apskatīt savu lauku māju — nu, nekas jau nenotiks, ja pāris nedēļas vēlāk, kad liekais mitrums no brauktuves virskārtas būs izžuvis. Bet ko darīt tad, ja tas laukos — tālu no asfalta — dzīvojošajiem ir vienīgais veids, kā pašiem ar saviem auto katru mīļu dienu nokļūt darbā, varbūt arī bērnus līdz skolai aizvest?
ARĪ ŠEIT — TIKAI LĪDZ 10 TONNĀM. Šis autoceļš V195 Dauguļi – Rozula savieno Kocēnu novadu bijušajā Valmieras rajonā un Pārgaujas novadu bijušajā Cēsu rajonā. Ikdienā te nav pārāk intensīva kustība, taču ceļam pieguļošajos mežu masīvos regulāri strādā zāģeri ar visām no tā izrietošajām sekām… Lai nu kā — ar baļķu izvešanu no ceļmalas krautnēm uzņēmējiem jāpasteidzas, jo pavisam drīz vajadzēs iepauzēt.