Sākot sarunu ar Zenonu dažas dienas pirms koncerta, atgādinu kādreiz teikto, ka viņš esot dzimis ērģelēs. «Jā, jo šo brīnumaino instrumentu es dzirdēju jau pirms savas piedzimšanas! Mans tēvs taču visu mūžu bija baznīcas ērģelnieks. Pateicoties tēvam, baznīca man ir tik tuva. Kavējoties dvēseles atmiņās, saprotu, ka es šeit ierados, lai piepildītu kādu noteiktu misiju. Valmierā esmu no 1980. gada. Sāku strādāt Valmieras mūzikas skolā par koncertmeistaru, koncertēju Sv. Sīmaņa baznīcā, ko tolaik sauca par koncertzāli. Priecē, ka garīgums šeit nekad nav zudis. Man tuvi cilvēki baznīcu sauca par garīgo pirti. Skaisti un ar dziļu domu! Uzskatu, ka Baznīca ir jāceļ sevī.»
Vaicāju, kur un kā Zenons apguvis ērģeļu spēli. «Mācījos Rīgā toreizējā Jāzepa Vītola vārdā nosauktajā konservatorijā kora diriģentu klasē un fakultatīvi mācījos ērģeles pie profesora Nikolaja Vanadziņa (dzimis Trikātā!), kurš bija mācījies Pēterpilī un savulaik strādājis Daugavpils Tautas konservatorijā, ilgus gadus turpināja darba gaitas Rīgā.»
ZENONS KĀRLIS MĒTRA: «Tagad koncertēju galvenokārt Domā. Ērģeles ir un paliek mans dzīvesveids! Novēlu saules mūžu unikālajām Valmieras ērģelēm, un paldies par iespēju ar tām atkal tikties!»