Pamest zem krievu tanku ķēdēm visu, kas rūpīgi krāts no paaudzes paaudzē. Ko gan var paņemt pāris «vāģos», tas ir, dažos pajūgos? Lietām bija cita vērtība. Pašausts linu palags bija pārticības apliecinājums, tāpat kā pirms 30 gadiem «žigulis». Kara laikā dārgi likās karavīru šņorzābaki – «tanki», bet par zostēviņu vai 100 olām karavīrs tos noāva un atdeva. Vasarā klikatas, ziemā – koka tupeles, labākā gadījumā karavīru «tanki».
Nāca citi laiki, cita vara, bet dzīve turpinājās.
Silts un saulains bija 1944. gada rudens, kā sargādams tos cilvēkus, kuri bija izdzīti no mājām. Bēgļos. Arvien tuvāk Latvijai virzījās frontes līnija, un vācu motociklisti arvien biežāk iegriezās Vidzemes šosejas malas mājās, aicinot ātrāk tās atstāt un doties uz Kurzemi. Arī mūsmājās, dzīvojām šosejas malā, sākās drudžaina steiga: ierasto dzīves veidu pamest un doties «bēgļos». Nebeidzamā straumē gar šosejas malu virzījās vezumi, lopi un cilvēki. Pirmie mūsmājās ieradās radi no Zilupes. Vectēvs rūpīgi smērēja un eļļoja lauksaimniecības darbarīkus, ietaises un mašīnas: no arkla un ecēšām līdz sējmašīnai, zāles un labības pļaujmašīnām. Tās veda uz krūmiem apaugušo Pidriķkalnu, tur zem lazdām un eglītēm to visu paslēpjot. Visi cerēja – dzīve turpināsies.
BĒGĻU PAJŪGI ceļa posmā Kandava – Sabile. Ilustratīvais foto no Latvijas Okupācijas muzeja krājumiem