Tas, ka Māra ir talantīga, bijis nojaušams jau bērnībā: «Es esot apzīmējusi visus iespējamos papīrīšus. Paps strādāja par ceļu meistaru, un viņam bija jāaizpilda darba atskaites, un šo lapiņu otras puses tika dotas man apzīmēšanai. Tas bija sešdesmito gadu sākums – nabadzīgi laiki. Jā, kopš sevi atceros, zīmēšana man bija mīļākā nodarbošanās. Zīmēju visu, ko redzēju. Svētkos ciemiņus pie gariem svētku galdiem, bērnus, kas zem tiem rāpoja – pamatā sadzīviskas ainiņas. Bija jāzīmē skolas sienas avīzē. Mana mamma, lai arī nekur to nebija mācījusies, arī ļoti labi zīmēja – zirdziņus un visu, ko laukos redzēja, arī kartītes taisīja. Zīmēja maziem štrihiņiem, sīki izzīmēja. Domāju, ka savu talantu viņa nodevusi man. To, ka labi zīmēju, pirmā ievēroja omīte. Viņa teica, ka man noteikti jāiet mākslas skolā Rīgā (tolaik dzīvojām Zaubē), un esmu pabeigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas stikliniekus, bet 1981. gadā arī Latvijas Mākslas akadēmijas stiklinieku nodaļu,» stāsta Māra.
Teicāt, ka zīmējāt vairāk sadzīviskās ainas – notikumus, cilvēkus. No tā var secināt, ka padevās arī portreti.
Stikliniekos mācījāmies arī glezniecību, tēlniecību. Akadēmijā tika ielikti labi pamati, taču, kad to beidzu, man izveidojās pašai savs stils. Man ārkārtīgi patīk mazu bērnu zīmējumi. Viņi zīmē, kā var un kā redz. Kaut vai uzvelk trīs līnijas, bet tajās jau kaut kas ir iestrādāts. Un pēc tam viņiem māca, kā ir pareizi… Portretus nācies diezgan bieži gleznot, parasti tie ir pasūtījuma darbi. Vairākus bija pasūtījuši jubilāru vai pensijā aizvadāmo kolēģu darbabiedri.
MĀRA KALĀCE pie jūras. Alekseja Koziņeca foto