Cik liels un nopietns ir visas ZZS frakcijas atbalsts jums — nelielajā Liepājas partijā diezgan nesen uzņemtam biedram?
Jau nedēļu pirms Ziemassvētkiem, kad kādā «prāta vētrā» tika noskaidroti ZZS kandidāti šim postenim, es šajā ziņā piedzīvoju patīkamu pārsteigumu. Cilvēki cenšas mani jebkā atbalstīt, un es jūtu, ka tiešām esmu ZZS kandidāts, nevis tikai Liepājas partijas pārstāvis. Nekad jau mūsu frakcijas iekšienē nav dalīts, kurš no kuras partijas ir nācis.
Protams, ja valdību veidot uzņemtos Jānis Dūklavs, tad viņam būtu priekšroka kā ZZS ietilpstošās lielākās partijas — Latvijas Zemnieku savienības — pārstāvim. Tomēr zemkopības ministrs vēlas strādāt nozarē, veltīt savu laiku reģioniem un zemniecībai. Valdības vadītāja amatu viņš uzņemtos ar ļoti lielu piespiešanos. Neslēpšu, ka šīs partijas biedri (tie nav valmierieši, kuri mani, cepuri nost, uzņēma atplestām rokām) skatījās uz mani ar neuzticību. Tieši Dūklavs tikās ar LZS cilvēkiem, kuri bija skeptiski noskaņoti par manu kandidēšanu, un novērsa viņu aizdomas. No šī brīža atbalsts ir ļoti liels.
Vai pati ZZS ir gatava kļūt par premjerpartiju un spēs tāda būt? Ir radies iespaids, ka savienība līdzšinējās pozīcijās jūtas pārāk komfortabli.
ZZS to apzinājās, ka valdības veidošana ir tās izaicinājums. Ļoti ērti ir dzīvot komforta zonā, un es pats esmu tam piemērs. Man Saeimā ir gluži vai ideāli darba apstākļi: vadu Ilgtspējīgas attīstības komisiju, darbs ir man ļoti tuvs — un tā ir iespēja tikties ar visiem Latvijas gudrākajiem prātiem. Vienlaikus es šo darbu varu savienot ar Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektora amatu.
Visiem mums ZZS nedaudz sāpēja šāds «imidžs» — uzskats, ka nespējam uzņemties atbildību. (..) Iespaids par mūsu vilcināšanos radās tādēļ, ka Ziemassvētku laikā radās aizdomas par netīru spēli koalīcijā. Tad tika runāts, ka pie Valsts prezidenta jādodas gan Āboltiņas kundzei kā «Vienotības» kandidātei, gan arī ZZS pārstāvim — lai Raimonds Vējonis izvēlas. Ja prezidents noraidītu abus, Āboltiņai tad būtu «mīkstāka piezemēšanās», bet es sev doto iespēju būtu pazaudējis. Ne es, ne Dūklavs nepiekritām iet uz tik lielu risku.
Es varu apliecināt, ka ZZS ir pametusi savu komforta zonu, visi ir koncentrējušies darbam.
Šķiet, ka «Vienotību» mazāk interesē palikt valdībā, vairāk — atriebties citiem par savām neveiksmēm un kļūdām. Cik tālu esat gatavs iet centienos šai partijai dot morālu gandarījumu par to, ka tā pati zaudēja savas pozīcijas?
Domāju, te vajadzētu konkretizēt — ne «Vienotībai», bet gan Solvitai Āboltiņai kā tās vadītājai šis process ir sāpīgs. Pirmdien sarunās tiekoties ar visu «Vienotības» frakciju, sapratām, ka mums nav ko dalīt un ir jādomā par Latvijas attīstību. Ņemot vērā viņu sarežģīto iekšējo situāciju, man radās iespaids, ka lielais vairākums grib būt valdībā, grib strādāt — un šo vēlmi vajag atbalstīt. Nav manās interesēs viņus sašķelt. Jā, ir bažas — ne visai «Vienotības» frakcijai, bet tomēr kādam deputātam būtu liela bauda panākt, ka mana valdība netiek izveidota. (..)