Lai būtu vieta, kur pēc medībām uzcept aknas, sadalīt gaļu un, kad šaujamie ieslēgti seifā, pie lielā galda tukšotu kādu graķīti, kā arī noglabātu medījumu vai nepieciešamības gadījumā pārnakšņotu, jo kas gan tās par medībām bez savas mājas.
Tā kā šobrīd dzinējmedības nav atļautas, mednieki savu vaļasprieku piekopjot individuāli – pastaigājoties vai no torņa. «Esam sešpadsmit biedri,» stāsta Raivis, uzskatot, ka lielu kolektīvu nevajag, jo tādu grūtāk esot noganīt. Parasti medībās piedaloties 10 – 11 mednieki, vecākajam biedram esot pāri par 80 gadiem, taču uz mežu viņš vairs neejot, toties kurinot māju un pirti, mizojot sīpolus un kartupeļus, kamēr pārējie devušies pēc medījuma, no kura viņš arī saņemot savu daļu.
RAIVIS DĀLBERGS atklāj: «Mūs baro Igaunija ar saviem milzīgajiem mežu masīviem, kur cūkas, aļņi, vilki guļ, bet uz mūsu tīrumiem viņi atnāk paēst.» Ārijas Romanovskas foto