«Manī izmisumu rada tas, ka saka: nevajag atcerēties! Domāsim par nākotni! Nu, par kādu nākotni es domāšu, ja es te stāvu stulbs un nezinošs? Kāda man būs nākotne? Bet, ja es zinu savu mammu, vecmāmiņu un vectētiņu, es zinu, kas ar viņiem ir noticis, kāpēc viņi ir tādi, kādi viņi ir, ko viņi ir varējuši izdzīvot un pārciest, tomēr paliekot cilvēki… Tas ir spēks, un par to ir jāzina. Man ir jābūt gudram, lai es varu stāvēt pretī arī demagogam, kurš mēģina man iestāstīt kaut ko citu,» kādā radiointervijā bija teikusi rakstnieces Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce. «Liesma» devās uz rakstnieces dzimto pusi, lai satiktos ar Ingrīdu, kura daudzās sarunās iepazinusi Melāniju. Ingrīda dzīvesgudro sievieti nesauc par savu Skolotāju, viņasprāt, tie būtu skaļi vārdi, jo Melānija tik ļoti cienījusi vienkāršo. Lieki gan teikt, ka rakstnieces domu nospiedumi dziļi iegūluši sirdī.
Skaidrie spēka avoti
«Es nezinu, kā tas būs pēc fizikas likumiem, bet tā vienkārši domājot: es kaut ar bateriju varu ielaist gaismas staru tumsā. Tā gaisma tur būs. Gaismas stars tumsībā ir iespējams, bet vai gaismā spilgts var būt tumsas stars? Man liekas, ka gaisma tumsu pārspēj. Un to no Melānijas varēja mācīties. Man ļoti tuva bija viņas neparastība, nē, varbūt tieši pretēji, parastība – tāda cēla, ar taisnu muguru, pleciem atpakaļ. Tāda bija arī pati Melānija līdz mūža nogalei,» stāstīja Ingrīda, cilājot Melānijas lietas, uzsverot, ka tās ir ne tikai jāglabā, bet augstu jāvērtē.
«Par spēka avotiem ir daudz domāts un jautāts, bet tas viss izklausās pārāk skaļi, lai atbilde būtu patiesa. Man ir grūti noformulēt, taču galvenā doma būs: latvietis laikam vienmēr ir bijis tāds aktīvāks, možāks, jo bijušas lietas, kas par spīti jāsaglabā. Par spīti vāciešiem, zviedriem, krieviem mums ir izdevies nosargāt latvisko dzīvesziņu – rakstveidā, mutvārdos. Visvairāk bija jāglabā tas, ko nedrīkstēja.
«TIK TUVA VIŅAS NEPARASTĪBA, nē, varbūt tieši pretēji, parastība – tāda cēla, ar taisnu muguru, pleciem atpakaļ. Tāda arī pati Melānija bija līdz mūža nogalei,» sacīja Ingrīda Lāce, aicinot uz rakstnieces muzeju Ģikšos. Jāņa Līgata foto