Vidzemes Augstskolā mācoties biznesa vadību un vienlaikus tirgojot akmeņogles, sapratis, ka fosilais kurināmais ilgi nepastāvēs, tāpēc pensijas pelnīšanai jāizdomā kas cits: «Tolaik Valmierā man kaimiņos dzīvoja melleņu audzētājs Pauls Kantāns, aizbraucu pie viņa paskatīties, kā tas notiek, un man iepatikās. Sarunājām, ka viņš atvedīs stādus. Nu galvenā nodarbe mūsu zemnieku saimniecībā «Dižoga» ir krūmmelleņu audzēšana. Taču sākums nebija viegls. Visus šos gadus esam mācījušies, kā šīs ogas audzēt. Teikšu lielu paldies audzētājam no Polijas, kurš mūs izvilka uz pareizā ceļa. Poļi šajā jomā ir gadus piecpadsmit Latvijai priekšā. Mēs joprojām esam sākuma stadijā, ar vāju zinātnisko bāzi, jo zinātnieki māca par to, ko īsti nepārzina. Diemžēl bez zinātniskā pamatojuma sākt krūmmelleņu audzēšanu, pie tam vairākos hektāros, ir neprāts. No sešiem sākotnēji apstādītajiem hektāriem palika tikai divi, pārējos stādi aizgāja bojā un viss bija jāsāk no sākuma. Kā jau iepriekš minēju, melleņu audzētājs no Polijas mani mācīja, kā stādus apsakņot, kā audzēt — visu, kas jāzina, bet ar nosacījumu, ka es nevienu tālāk nemācīšu. Ne viens vien latvietis audzē krūmmellenes, bet, lai to darītu pareizi, vēl garš ceļš ejams.»
VIKTORS STRĀDERS pie īpaša staba, kurā mākslinieks ietvēris visu, kas zemnieku saimniecībai «Dižoga» piederas — gan firmas nosaukumu, gan mellenes un, protams, čaklās bitītes. Foto no personiskā arhīva