TATJANA ŠAROVA, kura vēl kolhoza laikā strādājusi par zootehniķi un zirgu treneri, atceras:
– Kolhoza laikos zirgi stāvēja vairākās vietās – atsevišķi ērzeļi, citviet tikai ķēves, tikai sporta zirgi, vēl citviet tikai kumeļu mātes. Pirmo stalli ar sešpadsmit boksiem uzcēla «Jaunklančos», kur mehāniskās darbnīcas. Tolaik pie zirgiem nāca daudz bērnu, pat līdz 30, un katram sportošanai vajadzēja savu zirgu. Gāju pie priekšsēdētāja un teicu, ka vajag ko lielāku, un 1987. gadā šeit, «Vecklančos», stallis tika uzcelts. Kad deviņdesmitajos gados sākās juku laiki, liela daļa no šiem 40 kolhoza zirgiem tika paņemta par pajām, palika sporta zirgi, kurus pārņēma zirgkopji. Tika izveidots kooperatīvs. Tagad te ar deviņiem zirgiem esmu palikusi viena – kāds šo nodarbošanos pametis, kāds ar saviem zirgiem aizgājis uz citu vietu.
Kam kolhozā zirgi tika turēti?
Lielākā daļa bija darba zirgi, kas strādāja uz lauka, bet sporta zirgi pamatā tika vesti uz Maskavu, uz izsolēm un tālāk pārdoti uz ārzemēm, piemēram, uz Holandi.
FLORIZELS VERNALIS – stallī vienīgais īpašumā esošais vaislinieks. Licencētajam ērzelim ir jau septiņi dažāda vecuma kumeļi. Zirgs ļoti mierīgs un prātīgs, viņam ir laba gaita un lēciens, bet, kas ne mazāk svarīgi, arī labs raksturs, kas tiek nodots kumeļiem. Ārijas Romanovskas foto