Pretruna
Piemēram, «Likuma par pašvaldībām» 15. pants noteicis, ka pašvaldībām jāizveido un jāuztur beigto dzīvnieku kapsētas. Droši vien te nevarētu būt runa, ka šādas kapsētas jāveido pagastos, taču Latvijā vispār pastāv vien četras dzīvnieku kapsētas, tātad pat ne visās lielajās pilsētās, un arī Valmierā ne.
Esmu pārliecināta, ka vairākumā gadījumu mirušo sunīšu un kaķīšu, kāmīšu, papagailīšu, zivtiņu un citu saimnieku mīluļu kapavietas atrodas privātmāju dārzos vai pilsētas mežos. Noteikumi tiek pārkāpti. Vai ir reālās iespējas mājdzīvniekus likumīgi apglabāt?
«Pilsētā, arī privātīpašumā, dzīvniekus apglabāt nedrīkst. Cilvēkus taču mēs šādās vietās nerokam! No infekciju izplatības viedokļa ir vienalga, vai mirušais ir cilvēks vai dzīvnieks. Tas ir līķis, kas piesārņo vidi, gruntsūdeņus. Arī no ētiskā viedokļa – kapsēta paliek kapsēta. No otras puses – ja pašvaldība, kas tā pati valsts vien ir, legālu apbedīšanas iespēju nav nodrošinājusi, diezgan neprātīgi būtu katram mājdzīvnieka saimniekam prasīt, kur viņš savu mirušo mīluli noracis. Mums arī nav ziņu, cik kaķu, suņu cilvēkiem vispār ir, vai viņi ir dzīvi vai nomiruši, vai ģimenē ienācis jauns dzīvnieks. Šādu informāciju praktiski nav iespējams iegūt, jo dzīvnieku reģistrs ir nepilnīgs. Veterinārais dienests pamatā veic kontroles tikai, ja ir sūdzības no kaimiņiem, vietējās sabiedrības. Situācija nav viennozīmīga,» komentē Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītājs Mārcis Ulmanis.