Par ūdeņiem
«Ar Salacu nudien ir kā ar bitēm — nekad neko nevar zināt! Nēģu zvejošanai pērn tajā ūdens bija par maz, šogad — par daudz. Pat tik daudz, ka nesen vēl upe skaļi mutuļoja pāri nēģu tača laipām. Jo vairāk ir ūdens un lielāka straume, jo vairāk tā nes lejā ašķus, vēju lauztus koku zarus vai bebru nograuztus stumbrus un vēl citus tacim draudīgus sanesumus. Visas šīs drazas to vien gaida, lai tikai upē paceltos ūdens līmenis un tempā nestu tās uz jūru. Pašlaik Salacas bagāto ūdeņu dēļ jau vairākas naktis nēģus nezvejoju, bet vai tādēļ mierīgi guļu? Nekā — strādāju melnu muti, jo ir svarīgi, lai taci — prāvo koka konstrukciju — nekas neapdraudētu, lai tā vēl šoruden kādu laiku noturētos un būtu lietojama zvejošanai. Ūdenim arvien ceļoties, notiek regulāra tača tīrīšana, atbrīvojot to no kokiem un citām briesmām. Pagaidām vēl tiekam žēloti, jo savā nēģu zvejnieka mūžā esmu piedzīvojis arī tādu šausmu brīdi, ka pa Salacu burtiski lejā nāk mežs. Un tad tā jau ir cīņa! Vienu koku laimīgi aizķeksē un izvelc, tikmēr citi pieci jau uzbrūk tacim. Tu redzi: vecīt, labāk tomēr paej malā! Viss — vai nu tu, vai upe! Lai laikus sekotu līdzi upes ūdeņu untumiem, pabraucam pa to uz augšu un krastos ar iespraustiem kokiem izdarām atzīmes. Tie tad arī ir mūsu labākie vēstneši. Prāts mierīgāks pie ūdens kritumiem, bet, tiklīdz mūsu mērkoki arvien dziļāk iegrimst Salacā, tā ir skaidrs, ka sagaidāmas kārtējās ūdens kaujas par taci.»