Kurš tev jau ir šis pavasaris Ezerpriedēs?
Neticēsi – divdesmit pirmais! Man ir acīte, pilngadība (smejas)! Mums pašiem neticas, kas ir jau tik ilgi, bet tā ir. Laiks skrien.
Pastāsti par pašu sākumu, kura gada maijs tas bija?
2004. gada maijs.
Kā tu te uzradies?
Vai tad visi to jau nezina (smaida)? Toreiz vēl biju jauna un neprecēta Zane Garsele. Studējot Vidzemes Augstskolā tūrismu, gāju praksi Lauku ceļotājā, jo sapratu, ka tas lauku tūrisms ir tāda lieta, kas mani interesē. Nevis viesnīcu ķēdes vai ceļojumu biroji. Paldies manai mammai, kura pamanīja sludinājumu, ka šeit tiek pārdots kempings. Tā kā uzaugu netālu no šejienes uz Valmieras pusi, aiz Īguma, man tas šķita diezgan tuvu mājām. Tad mēs braucām un interesējāmies, un visas zvaigznes augšā salikās tā, ka trāpījām tajā laikā uz kredītlīniju, kas bija paredzēta jaunām sievietēm – uzņēmējām savā profesijā. Tolaik tā bija Hipotēku banka. Principā man – pilnīgi jaunam, nepieredzējušam skuķim, kas ceturtajā kursā studēja tūrismu, iedeva naudu. Droši vien tagad tā neietu cauri (smejas)! Bet tā vienkārši bija jābūt, zvaigznes salikās! Tā mēs te sākām saimniekot. Protams, bez ģimenes nekas nebūtu, tas ir visu laiku. Arī šodien tepat visi manējie, mamma un tētis, es arī, visi kopā te kā skudriņas… Tas ir ģimenes atbalsts, kopdarbs šī 21 gada garumā. Ezerpriedes – tā neesmu es viena.
ZANE JĒGERE. Zanes personiskā arhīva foto