Savā ziņā tā tev ir atgriešanās mūspusē, kur pēdējais nopietnākais pieturas punkts, šķiet, bija Rūjienas domes priekšsēdētāja amats. Cik gadi kopš tā laika pagājuši un kas pa šo laiku darīts?
Kopš darba Rūjienā būs pagājuši kādi 17 gadi, tas jau šķiet gandrīz kā citā dzīvē noticis (smaida)… Protams, lielos vilcienos vēl tos gadus pieminu, taču no deviņdesmito gadu sākuma līdz 2000. gadam bija tāds laiks, kad pašvaldībās valdīja revolucionārais gars, kad vajadzēja pāriet no vienas sistēmas uz otru. Tagad, savā veidā atgriežoties pašvaldībā, redzu, cik sistēmiski sakārtota ir šī vide. Tolaik viss tikai veidojās, tagad procesi ir aprakstīti, viss rit savu gaitu. Šodien daudzas lietas ir vienkāršākas, saprotamākas. Man pēdējos gados nozīmīgākais pašam šķiet dabas aizsardzībā pavadītais laiks. Sākotnēji tas bija Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts Salacgrīvā. Ņemot vērā, ka tā ir teritorija no Rīgas jūras līča līdz Gaujai Strenčos, var teikt, ka arī pēc Rūjienas zināms laika posms manā dzīvē tomēr bijis saistīts ar šo pusi. Īpaši ar ūdenstilpēm un Burtnieku ezeru. Kaut ko esmu darījis arī tūrisma jomā un projektu vadībā.
Cik zaļš esi tagad? Reizēm vienā otrā potenciāli attīstāmā objektā biznesa idejas saskaras ar dabas saudzēšanas prasībām, kas varbūt reizēm šķiet pārspīlētas…
Ja runā par zaļo filosofiju, tās uztveri un to, ko šie darba gadi — sāku biosfēras rezervātā strādāt 2004. gadā — man devuši dzīves izpratnē, tad varu teikt, ka man ir paveicies, ka tieši Ziemeļvidzemē un tieši šādā veidojumā kā biosfēras rezervāts man izdevies pastrādāt. Šādu rezervātu filosofija un ideoloģija pasaulē ir tāda, ka biosfēras rezervātā jālīdzsvaro trīs lietas: cilvēku dzīvesveids, ekonomiskā, biznesa vai sociālā vide, ar ko cilvēki var nopelnīt šajā vidē, un dabas resurss, kas jāpatērē tik daudz, lai dzīve cilvēkiem būtu pietiekami laba un pārticīga, taču lai cilvēki nenodarītu pāri dabai.