Pēc LU absolvēšanas strādāja par docētāju Latvijas Valsts universitātē un Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, kur pasniedza valodniecības kursus. Institūtā beigusi arī aspirantūru*. 1958. gadā novadniece Rasma Grīsle, aizstāvot disertāciju «17. gs. gramatika kā latviešu valodas vēstures avots», ieguva filoloģijas zinātņu kandidāta grādu.
Turpmāk viņa strādājusi Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1958 – 1967), kopš 1962. gada kā vecākā zinātniskā līdzstrādniece. Valodniece centās panākt Jāņa Endzelīna ortogrāfiju latviešu valodā, tādēļ nevarēja iegūt izglītībai atbilstošu darbu, bija nepieciešamība strādāt Rīgas 1. slimnīcā un poliklīnikā par sanitāri (1968 – 1971). 20. gadsimta 70. gados viņa bija latīņu valodas docētāja Rīgas Medicīnas institūtā, bet, esot pensijā, līdz 1999. gadam strādāja ZA medicīnas terminoloģijas apakškomisijā.
Rasma Grīsle ir lasījusi referātus starptautiskās konferencēs Viļņā un Rīgā, arī Toronto Latviešu centrā, kur notika latviešu valodai veltīta konference. Pavisam valodniece bija veidojusi ap 300 publikāciju, kā arī sarakstījusi grāmatu «Spēkildze», kurai ir divi sējumi (I sēj., 2005; II sēj. 2007). 1993. gadā R. Grīsle ieguva filoloģijas doktora grādu.
Novadniece veikusi pētījumu par intonācijām, kas apkopotas izdevumā «Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi» (2008) un «Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas* lekciju kurss» (2010).
Dzīves laikā ieguvusi vairākus apbalvojumus, piemēram, LKF Spīdolas stipendiju (1994), ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1996), Mīlenbaha balvu (2012), kā arī saņēmusi Annas Ābeles balvu un Pasaules brīvo latviešu apvienības balvu.
* aspirantūra – zinātnieku un augstskolu mācībspēku gatavošanas forma (bijušajā PSRS; Latvijā līdz 1992. g.)
* propaideutika – iepriekšēja sagatavošana, priekšmācība.