«Esmu izskraidījusies pa pasauli un nolēmusi, ka gribu dzīvot tikai Mazsalacā. Es negribu, lai mana meita uzaug pilsētā. Mēs esam tur bijušas, abas kopā pat Londonā. Aizbraucu strādāt un laimi meklēt, bet nu tagad ir tā, ka cenšos iekārtot savu dzīvi Lībiešos uz palikšanu. Es te esmu dzimusi, uzaugusi, varbūt skolas laikā lauku dzīves iespējas tā nenovērtēju, bet tagad zinu, ka te var paveikt ļoti daudz,» sacīja Anda, kuru latvieši, kas tīko arī tirgus plačos pirkt tautiskas lietas un kaut ko īpašu, droši vien ir satikuši.
Anda pašas darinātās rotas tirgojusi Straupes labumu tirgū, Valmiermuižas tirgū tradicionālajos godos, nupat bijusi vairāku pilsētu svētkos pirms vasaras saulgriežiem. Viņa to dara jau vairākus gadus, bet sākusi būtībā no nekā.
«Man bija tikai ideja, ka vajag uztaisīt interesantus auskarus, tādus, kādu citiem nav. Atradu koku, urbi… Tā viss sākās,» smējās Anda, rādot auskarus, atslēgu piekariņus, kuloniņus, kurus rotā vai nu dekupāža, vai kokā dedzinātas latviskās zīmes.
«Viss ir pagalam vienkārši,» tā Anda, uzsverot, ka vismaz pāris gadus viņai vairs galīgi netīk lietas sarežģīt, un turpināja: «Es tepat mežā atrodu kritušu koku, acs jau uztrenēta, lai paņemtu tādu, kas manām rotām der, tad tas gadu pagrabā kalst, tad sazāģēju koku šķēlītēs, slīpēju. Ja nodomāts, ka jāliek virsū latviskā zīme, tad to iededzina ar uguni.»
AR BASĀM KĀJĀM MEŽMALAS SŪNĀS — tas ir Andas dzīves sāls un spēcinājums, viņa to rāda un ļauj baudīt arī meitiņai Austrai. Foto no personiskā arhīva