Par trīs bērnu māti Gunu Skalbergu «Liesmā» rakstījām pirms vairākiem gadiem, kad viņa Ipiķos atgriezās no peļņas darba Īrijā un ar vecāko bērnu atbalstu nolēma pamazām atjaunot savu senču celto māju. Guna savulaik strādājusi arī Valmierā. Ceļš uz Īriju noteikti būtu vēl turpināts, taču mammas slimība un vēlāk arī aiziešana viņsaulē plānus mainīja par visiem 180 grādiem. Izlēma palikt Latvijā, būt Ipiķos. Atceros, kā Guna tolaik teica: «Pēc sešiem gadiem ārzemēs Latvijā visgrūtāk bija pierast pie nevērīgās attieksmes pret cilvēkiem. Daudzviet saskāros ar nelaipnību, ierēdņu augstprātību, līdzcilvēku nīgrumu.»
Kad nu ar Gunu Ipiķos satiekamies atkal, vaicāju, vai viņa nenožēlo palikšanu tik tālu, pašā Latvijas pierobežā. Guna atbildēja: «Savu lēmumu nenožēloju. Esmu te iedzīvojusies. Galvenais, ka man ir darbs, ka varu visus savus spēkus veltīt Ipiķu pagasta centra sakoptībai. Priecē, ka nu arī Latvijā cilvēki kļuvuši smaidīgāki, laipnāki, ka daudz vairāk ir labestības.»
IPIĶOS. Guna Skalberga un daļa no viņas eņģeļu figūru kolekcijas. Ārijas Romanovskas foto