Šķēršļu josla upē
M. Zvirbulis: «Šogad biedrība «Beverīnas ūdeņi» ir veiksmīgi startējusi daudzos projektos, iesāktas labas lietas. Taču gan pie upes dzīvojošo mazās atsaucības dēļ piedalīties talkās, gan strīdu dēļ, ko drīkst un ko nedrīkst darītu upju aizsargjoslās, neizdodas atveseļot Abulu. Situāciju tajā īpaši pasliktina bebri, kuru nograuztie koki gāžas upē. Tur pie tiem veidojas sēres, sanesumi, upe kļūst sekla, aizaug. Ne te zivīm tīk uzturēties, ne tāda upe ir tūristiem laivojama. Upes attīrīšana no sakritušajiem kokiem ir smags darbs. Talkās pat desmit cilvēki dienā vien pārdesmit metrus var iztīrīt.»
I. Dauvarte: «Ar talkām un kampaņām vien upi neizglābsim. Tai tīrai un plūstošai jābūt vienmēr. Pirms gadiem, kad Abulā ieliku pliku kāju, uzreiz tai apkārt saskrēja zivtiņas. Šovasar, pat pusotru stundu pie upes pavadot, neieraudzīju nevienu. Pazuduši pat grunduļi, kuru klātbūtne liecina par tīru ūdeni. Sakritušie, pūstošie koki, dambējoties ar kritušajām lapām un ūdenszālēm, veido dūņu slāni. Ja drīkstētu kokus krastos nozāģēt, arī bebriem vairs nebūtu ko nograuzt, un tā kaut nedaudz upes stāvokli varētu uzlabot. Taču, kad mežniecībā interesējos par piekrastes mežu, man atgādināja: Ilze, neaizmirsti, ka tur jāievēro aizsargjosla.»
J. Švēde: «Esmu mēģinājis laivā pa Abulu nobraukt. Upe līdz pat Brenguļu uzplūdumam ir pietiekami ātra, akmeņaina. Ja izdotos dabūt ārā vairākās vietās sakritušos kokus, kas plūdumu apstādina, pietiktu skābekļa, lai upe pati sāktu attīrīties. Koki būtu jānovāc, pirms tie sakrīt upē. Taču lielākos pat talkā nedrīkst bez saskaņojuma ar mežniecību nozāģēt. Jāatzīstas, ka šādu saskaņojumu vēl neesam arī meklējuši, jo talkās darba līdz šim pieticis, lai tikai sakritušos kokus no upes izdabūtu.