– Zinājām, ka likvidators īpašumu ir sadalījis trīs daļās: kantora ēkā, kur ir arī dzīvokļi, tad ražošanas ēkā un zemes īpašumā pie ezera. Likvidatoram, lai atgūtu naudu, ir sava politika, cik un kādās daļās pārdodamo dalīt. Savukārt pašvaldība bija ieinteresēta, lai īpašumu neizpārdotu tik sadalītu, ka saimnieciskās darbības atsākšana tajā vairs nebūtu iespējama.
Nesen uzzināju, ka ražošanas objekts jau esot nopirkts. Nav nozīmes šobrīd nosaukt kādu SIA, kas šo ražotni ir nopirkusi. Būtiskākais – kad ar pircējiem gluži nejauši satikos un par viņu iecerēm uzzināju, akmens par šīs ražotnes nākotni novēlās no sirds. Viņi ir uzņēmības pilni jauni cilvēki. Prieks, ka viņu ieceres šajā ražotnē joprojām ir saistītas ar piena pārstrādi. Nedrīkstam gan cerēt, ka tur viss uzreiz atsāksies ātrā tempā. Tur jau nekādu iekārtu iekšā vairs nav. Viss būs jāatjauno. Tikmēr vismaz gads paies nemanot. Tomēr tā ir cerība trikātiešiem, ka te atkal būs darbs. Bija jau tāda cerība, kad te ekoloģiski augstvērtīga siera ražošanu mēģināja atsākt Sandris Brālēns, taču kooperatīva toreizējā vadība tādu ieceri neatbalstīja, drīzāk nobremzēja. Ko tagad darīs novadā saimniekojošie piena piegādātāji, tā būs viņu izšķiršanās. Taču, cik zinu, jaunie saimnieki ar vairākiem piena piegādātājiem jau ir uzsākuši sarunas par sadarbošanos. Jūtu, ka galvās viņiem viss ir kārtībā.
MĀRIS ZVIRBULIS