Liesmas lasītājiem Strenču skola maz pazīstama, tāpēc, lūdzu, īsu vēstures kursu par izglītību Strenču pilsētā.
Man ļoti patīk, ka teicāt – Strenču skola. Jo mēs vairāk sevi emocionāli pozicionējam tieši tā, arī mūsu jaunai mājaslapai internetā, kas tagad – pārmaiņu procesā – top, mēs, negaidot varbūt, ko piedāvās pašvaldība, esam dabūjuši apstiprināt domēnu, kas ir netradicionāls – www.strencuskola.lv. Kopumā Strenčos izglītības vēsture ir ar cienījamu stāžu, tā stiepjas jau tuvu 120 gadiem. Sākot ar pirmajām reālskolas klasēm krievu – latviešu laikā. Strenči ir unikāla vieta, jo izglītība ir sākusies burtiski ar divām trim klasēm, tad bijusi sešgadīgā skola, vēlāk jau astoņgadīgā un deviņgadīgā. Es pati, kaut neesmu dzimusi strencēniete, arī esmu Strenču astoņgadīgās skolas absolvente. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados īsu brīdi Strenčos bijusi vidusskola, pēc tam atkal ilgstoši pamatskola. 1999. gadā uzcēla šo jauno skolu, un šī gadsimta sākumā pilsētas pašvaldībai bija atkal ambīcijas par vidusskolu, neskatoties uz skolēnu skaitu. Patiesībā, ņemot vērā arī atrašanās vietu, vidusskolas būšana Strenčos nav īsti loģiska ne ekonomiski, ne arī no cilvēkresursu viedokļa. 2009. gadā Strenči bija pirmais novads, kas visas trīs reorganizācijas rezultātā novadā atrodošās skolas – arī Sedas vidusskolu ar 12 klasēm un Plāņu pamatskolu – apvienoja vienā Strenču novada vidusskolā, tas ir arī brīdis, kad es kļuvu par direktori. Pašreiz mēs esam Strenču pamatskola ar labu skolēnu skaitu, manuprāt, Valmieras novadā par mums mazliet lielāka ir tikai Kocēnu pamatskola. Mēs Strenčos kopā ar Sedas pamatskolu tagad esam viena skola. Ir pagājuši desmit gadi, bet man tikai nesen kādi no pedagogiem ir teikuši, ka tikai tagad jūtot, ka mēs esam viena skola. Jā, tas nav viegli. Lai nu izdodas arī novadam radīt to sajūtu gan strādājošajiem, gan iedzīvotājiem, ka mēs visi kopā jūtamies kā viens, jo tas nav vienkārši.
DACE GAIGALA.