— Es pašlaik rakstu grāmatu par Valmieras vecpilsētu, to sauks Valmieras vecpilsētas arheoloģija. Tajā būs viss, kas tika izrakts 2004./2005. gadā — Valmieras aizsargmūri un vārti, visas 15. — 17. gadsimta celtnes, ko atsedzām, nedaudz arī par 20. gadsimtu. 1979. gadā pirmo reizi ierados atrakt Valmieru, un tika iegūti ļoti interesanti materiāli, vecpilsētā uzbērtajos kultūrslāņos atradām daudz dažādu senlietu. Sekoja pētījumi Stārķa ligzdā un tā tālāk. Galvenais, ka līdz tam par Valmieras vecpilsētu ļoti maz kas bija zināms, un apakšā vēl daudz kas ir, tāpēc par visu to gribu uzrakstīt.
Par ko esmu sarūgtināta — 2006. gadā, kad beidzām rakt, es lūdzu, lai pie aizsargmūra šaujamlūkas uzliek informāciju, un vēl es gribēju, lai tādu pašu informāciju izliek pie Rīgas vārtiem. Es pati visu uzrakstīju, devu domei un muzejam, nu jau būs pagājuši 10 gadi, bet nekas nav mainījies. Zīmējumi ir, plāni ir, atliek vien visu noformēt.
Kad grāmata varētu nonākt pie lasītājiem?
Domāju, ap 2018. gadu. Patlaban uzrakstīti ir kādi 40 procenti, tā ka vēl daudz jāstrādā. Par un ap Valmieru vienmēr klīduši stāsti un leģendas, it kā te būtu Beverīna, bet tā nav — tur neko nevar darīt. Tomēr atrodas cilvēki, kuri tam tic un tā domā, — nu, lai viņi tic, tas pat ir ļoti skaisti.
Lucas kalnā dzīvoja vai nu Gaujas lībieši, vai latgaļi — 13. gadsimtā etnisko piederību nevar noteikt, viņi uz turieni noteikti tika atvesti. Mani interesē, kā agrāk saukta Rātsupīte — esmu dzirdējusi vārdu Melnupīte, bet kurš to varētu apstiprināt?
TATJANA BERGA turpina interesēties par Valmieru. Ārijas Romanovskas foto