Dzimis Alūksnes pusē, viņš nu jau pilnībā sevi uzskata par šejienieti (15. janvārī apritēja 27 gadi, kopš viņš dzīvo Kauguros). Uz mūsu pusi viņu ataicinājuši toreizējā pagasta priekšniece Ērika Klapere un «Kauguriešu» priekšsēdētājs Gunārs Freimanis, kad kolhozam bijis ierīkots savs zobārstniecības kabinets un vajadzējis zobārstu. Bet galveno pateicību par nokļūšanu Kauguros viņš vēl tagad izsaka zobārsta asistentei Monai Riekstiņai, kas jauno zobārstu šejieniešiem ieteikusi. Daudziem tik vajadzīgajā darbā Gvido jau no tiem gadiem vai visus pagasta cilvēkus iepazinis un labās attiecībās ar viņiem visiem esot vēl šodien. «Man visi pagasta cilvēki ir labi,» viņš teic.
Vai arī tagad tu novadā vēl praktizē?
Nemaz. Kad kolhozs likvidējās, pārgāju uz privātpraksi. Taču tad tā auga prasības, ka kolhoza ierīkoto kabinetu nevarēju privatizēt un no turienes bija jāmūk. Daļa no senajiem pacientiem gan joprojām brauc pie manis uz Valmieru, bet daudzi ir atraduši sev citus zobārstus. Taču tā jau ir vēsture. Mani visvairāk šobrīd satrauc pagasta un novada dzīve mūsdienās.
Kas ir šī satraukuma pamatā?
Vispirms jau esmu smagi satriekts par svaigāko ziņu, ka novadā atkal maina domes priekšsēdētāju. Jau līdz šim bija sajūta, ka mūsu novadiņā nekas nopietns nenotiek. Lai gan man ar Sandri Brālēnu ir labas attiecības, tomēr neredzēju, ka arī viņa teikšanas laikā kaut kas būtiski mainās vai notiek. To nesaku tikai par šiem dažiem pēdējiem mēnešiem. Pirms tam jau viņš bija izpilddirektors, deputāts, arī tad varēja darboties daudz aktīvāk. Man novadā attiecības ar visiem ir labas, taču pārdzīvoju par to, ka nekas nenotiek tā, kā manā skatījumā vajadzētu notikt. Novads ir stratēģiski izcilā vietā, tuvu Valmierai, bet deputāti grūstās, nevar un nevar atrast kopīgu valodu, lai pilsētas tuvumu un iespēju ar to sadarboties izmantotu.
AICINĀJUMS SAIMNIEKOT PROTOŠAJIEM. Gvido Krūmiņš uzskata, ka tieši viņiem jālemj par novada nākotni. Ārijas Romanovskas foto