Kad Viljams metas virsū Johanam
«Jaunās darbnīcas celtniecība ievirzījusies finiša taisnē, līdz ar to visu laiku esam tādā kā skrējienā,» atklāj Agnese, vedot mūs pie vistu mājām, kuras te parādījušās pagājušajā vasarā. «Kad Rūjienas Tautskolas vadītāja uzzināja, ka mana aizraušanās ir vistas, viņa uzskatīja mani par nedaudz jocīgu, sak’, kā tad tā – māksliniece nerunā par augsto mākslu, bet par kaut kādām vistām! Mums katrs lopiņš ir īpašs un katram ir savs vārds – šo gaili sauc Johans, viņam blakus ir Henriete, tāpat mēs zinām, kura vista izdējusi kuru olu (tieši tobrīd divas dējējas sēdēja ligzdās, bet Johans, izdzirdējis savu vārdu, braši sasita spārnus un skanīgi nodziedājās). Vistas audzē arī mana mamma, un, kad pie viņas aizbraucu, izvēlos to, kura iepatikusies. Kaimiņš uzdāvināja vēl vienu vistu un gaili, sākumā abi gaiļi sadzīvoja apbrīnojami harmoniski, rūpējoties par savām tibiņām, līdz kamēr vienā dienā jaunais gailis Viljams kā metās virsū manam Johanam, laimīgā kārtā dzīvesbiedrs Martins tobrīd bija mājās un varēja kaušļus izšķirt. Nācās viņus atdalīt, ko normāls laucinieks droši vien nedarītu, bet pie mums tagad katrs gailis ar savām trīs sievām dzīvo atsevišķās mājās, ārā laižam uz maiņām. Tā nu mūsu izklaidēs ir ienākusi vistkopība, no kā man radusies vesela kreklu un vestu kolekcija ar vistām, kura gan vēl nav publicēta.»
AGNESE un viņas darinātās linu kleitas. Ārijas Romanovskas foto