Par Somijā gūtajiem iespaidiem pirmdien Burtniekam pastāstīja un arī vizuālo materiālu — video un fotogrāfijas — parādīja MĀRIS ĒRGLIS un JĀNIS ĶIBERMANIS.
M.Ē.: «Andris mūsu komandā bija tāpēc, ka ir viens no pēdējiem zvejas vadu vilcējiem Burtnieku ezerā, tolaik Upesciema darbinieks. Pihejervi ezers ir liels, četrreiz lielāks par Burtnieku, tā vidējais dziļums 5,5 metri, dziļākā vieta — 26 metri. Ezerā ietek divas un iztek viena vērā ņemama upe, tā ūdens līmeņa svārstības gadā ir vien 40 centimetri. Pihejervi it kā pilnīgi citāds nekā Burtnieks, taču problēmas ar eitrofikāciju (aizaugšana, normālas barības ķēdes izjaukšana utt.) tur bijušas tādas pašas, kādas mums šodien ir Burtniekā. Savulaik, 1950. gadā, Somijā, arī Pihejervi ezerā, ticis introducēts jeb ielaists ezera repsis — lašveidīga zivs. Pēc kāda laika repsis strauji savairojies un radījis problēmas, jo šīs zivs galvenā barība ir zooplanktons, kas savukārt ēd fitoplanktonu. Līdz ar to ezerā izjaukts dabīgais līdzsvars, parādījušās problēmas. 1989. gadā somi pie šī ezera izveidojuši Pihejervi institūtu, sākuši pētīt problēmu un arī risināt. Tiek lietoti divi galvenie zvejas rīki, tehnoloģijas — mūsu pusē zināmajam jūras murdam līdzīgs veidojums jeb stāvvads un vada zveja. Protams, bez repša ezerā, kur pavisam 18 zivju sugas, mīt vēl raudas, ķīši, plauži, līdakas, foreles, taču tikpat kā nav zandartu. Ezerā ir arī vēži. Jāteic, ka vietējo makšķernieku interese, kā jau ierasts Somijā, par ezeru ir ļoti nenozīmīga, arī copes licenču cenas viņiem tiešām simboliskas. Makšķerēt jau somi makšķerē, taču viņiem tur ezeru papilnam, tāpat arī jūra turpat blakus. Institūts sadarbojas ar sabiedrības pārstāvjiem, kuru vidū arī nopietns privātais investors, kam pieder celulozes fabrika, kā arī neliels viesnīcu un restorānu tīkls.»
ZVEJA NO LEDUS. Tā ar velkamo vadu somi zvejo Pihejervi ezerā ziemā. Foto no Jāņa Ķibermaņa arhīva