Ap sešdesmit slaucamām govīm un grūsnām telēm vienmēr bijis saimniecības kūtī un laidarā. Tā ir arī šopavasar. Skaņkalnieši ANITA un JURIS LĪDAČI savā ziņā darbus pratuši sadalīt. Juris vairāk ar tehniku un laukā, bet Anitai kūts darbi, slaukšana, lopu barošana.
«Mēs joprojām abi, un ir mums strādnieks. Viens puisis, stiprs un strādīgs. Pašu dēli lieli, savā dzīvē, bet uz lielajiem darbiem nedēļas nogalēs atsteidz palīgā,» stāsta Anita, atceroties, ka viņa ir tā, kas savulaik mudinājusi ģimeni aktīvai saimniekošanai.
«Likumsakarīgi,» smejas Anita, stāstot, ka reiz, lielpilsētas meitene būdama, izstudējusi zootehniku, strādājusi kolhozā «Skaņaiskalns» par zootehniķi, bet pārmaiņu gados, kad bijis jāizvēlas, ko darīt, piena lopkopība šķitis prātīgākais solis.
«Toreiz domāju, ka Vakareiropa tik ļoti ar piena lopkopību negrib ņemties, ka nebūs tik lielas konkurences, jo zināju, ka tā ir smaga nozare. Vēl zinājām, ka pienu var nodot. Ir piena kanna, ir, kas atbrauc un paņem. Visi, kas tolaik sāka ar kartupeļiem, gaļu, varēja tirgot. Bija jātirgo! Mēs neesam no tirgotājiem, tāpēc turamies pie govīm un piena,» stāstīja Anita.
Izrādās, «Ozolkrasti» gadu gaitā nav mainījuši darbības nozari un nav mainījuši arī pārstrādātāju. Mainījies pārstrādātāja juridiskais nosaukums, bet Anita stāsta, ka viņi vienmēr uzticējušies Valmierai.
VISAS PAĒDUŠAS, LOLOTAS, jo es nemaz tā nemēru, kura pienīgāka, kura slinkāka, – izrādot «Ozolkrastus» un ganāmpulku, sacīja Anita Līdace. Jāņa Līgata foto