«Ja man nebūtu juridiskās izglītības, tad nevarētu pašlaik pildīt dzimtsarakstu nodaļas vadītājas pienākumus. Taču viss ir salicies tā, ka daru darbu, kas man patīk, un dzīvoju vietā, kas mani uzrunā,» sacīja Anita, kura dzimusi un augusi Ramatā, kādu laiku padzīvojusi Rīgā un pusgadu arī Norvēģijā, bet ir pārliecināta, ka viņas ģimenei nekur neklāsies labāk kā Mazsalacā.
«Ziemā vairāk visi esam pa mājām, bet vasarā te iespējams katru vakaru pavadīt laukā: kaut ko darot, kaut kur ejot. Te cilvēki cits citu pazīst, satiekamies, parunājam. Ir tik daudz vietu un notikumu, kur nedēļas nogalēs pabūt. Jā, tas viss būtu iespējams arī lielā pilsētā, bet cik līdzekļu tas prasītu? Mazsalaca ir ideāla. Mūsu ģimenē aug bērniņš: ir pieejams bērnudārzs, skola, interešu izglītība, un viss tepat uz vietas. Es ļoti novērtēju arī to, ka manas senču mājas ir blakus, nedēļas nogalēs varam aizbraukt pie vecākiem ciemos,» tā Anita, uzsverot, ka gluži kā pārbaudījums bijusi arī došanās un pastrādāšana Norvēģijā.
DZĪVOT UN STRĀDĀT MAZSALACĀ — tāda bijusi Anitas ģimenes izvēle. Jaunā sieviete ir gandarīta, ka viņa, strādājot dzimtsarakstu nodaļā, vietējos satiek gan prieka brīžos, gan uzklausa, atbalsta, kad piedzīvota skumja reize. Jāņa Līgata foto