“Ikdienā, tāpat arī ģimenē runāju latviski, bet, kad palieku vienatnē tikai pats ar sevi, domāju ungāriski, it kā es lasītu kādu žurnālu dzimtajā valodā. Tā daru tāpēc, lai neaizmirstu savu dzimto valodu. Kāds laiks gan pagāja, kamēr iemācījos latviešu valodu, īpaši grūti bija apgūt garumzīmju un mīkstinājuma zīmju lietošanu, tāpat pareizi izrunāt vārdus. Toties rakstīt varēju uzreiz, jo ungāru un latviešu valodas pamatā ir latīņu alfabēts,” atzīst Viktors.
Ungārijai ir sarežģīta vēsture. Valsts ir pārdzīvojusi dažādas varas un vairākkārt – arī teritoriālās izmaiņas. To visu ir piedzīvojusi arī Gencu dzimta. Aizkarpatu apgabalā dzīvo ap 1,5 miljoniem iedzīvotāju, tai skaitā ap 150 000 ungāru. Pēc pievienošanas Padomju Savienībai tika saglabātas ungāru skolas, un kādu laiku pat tika mācīta ticības mācība. Viktors ir uzaudzis ļoti kuplā un draudzīgā ģimenē. Viņš ir jaunākais – desmitais – bērns ģimenē. Pavisam ģimenē bijušas piecas meitas un pieci dēli, turklāt trīsreiz mammai piedzimuši dvīnīši. Viktors ir vienīgais, kas pārcēlies uz dzīvi Latvijā.
“Tas notika 1978. gadā, kad Madonā sastapu brīnišķīgu latviešu meiteni Rutu. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Mums bija grūti sazināties. Ruta nesaprata ungāriski, bet es nemācēju latviski, un man problēmas sagādāja arī krievu valoda. Tā kā es beidzu ungāru vidusskolu, krievu valodu mums mācīja kā svešvalodu, un papildus pasniedza arī franču valodu. Bet vairāk par vārdiem runāja mūsu acis, un mēs abi sapratām, ka mums dzīvē jāiet kopā. Un tā mēs kopā esam jau gandrīz 40 gadus. Esam izaudzinājuši divas lieliskas meitas – Kristīni un Lieni. Mums ir pieci mazbērni – Sindija, Nikola, Māris, Odrija un Ričards,” runājot par ģimeni, Viktora balsī jūtama liela sirsnība.
Vaicāts, kas dzīvē ir galvenais, lai tik ilgus gadus būtu kopā, viņš uzsver, ka ļoti liela nozīme ir ne tikai mīlestībai, bet arī savstarpējai cieņai vienam pret otru, tāpat bērnu un vecāku savstarpējām attiecībām, tam, ar kādu cieņu bērni izturas pret saviem vecākiem.
Viņš atklāj, ka Liene, viena no meitām, ir pieņēmusi ungāru tautību, tomēr neviens ģimenē ungāru valodu nav apguvis. Arī dzimto pusi pēc vecāku aiziešanas mūžībā sanākot apmeklēt aizvien retāk.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija bija atguvusi neatkarību un pārmaiņas skāra daudzas jomas, viņu kā ungāru valodas pratēju Madonas Tūrisma biroja vadītāja Valda Bērziņa uzaicināja veikt gida pienākumus tūrisma braucienos uz Ungāriju. Valda atceras, cik pārsteigti bijuši robežsargi un muitnieki, dzirdot, cik perfekti Viktors pārzina ungāru valodu. Arī 2002. gadā, kad Madonas pilsētā viesojās ungāru tautas deju kolektīvs, viņš veica tulka pienākumus.
Daudzus gadus Viktora lielā mīlestība bijusi futbols. To sācis spēlēt jau agrā bērnībā, bet kopš astoņu gadu vecuma četras reizes nedēļā bērnu un jauniešu sporta skolā apmeklējis treniņus. Vēlāk spēlējis vietējās plastmasas rūpnīcas futbola komandā kā pussargs, tāpat to darījis arī armijā un vēlāk arī Madonā, bet nu jau gadus desmit tā ir pagātne. Toties tagad katrs rīts viņam sākas ar vingrošanu.
Vaicāts, kā pēc pārcelšanās uz dzīvi Latvijā viņam pietrūcis visvairāk, Viktors atbild, ka bijis jāpierod gan pie klimata, gan ēdienkartes. Tas, kas viņa dzimtenē izaug dabā, Latvijā prasa lielas pūles vai neaug vispār. Bez darba te pat tomātus nevar izaudzēt.
“Taču pats galvenais – man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kas ir apkārt, draugiem, kaimiņiem, ģimeni. Ir svarīgi cienīt citu darbu, neuzspiest savus uzskatus, un tad viss būs kārtībā,” piebilst Viktors.
Viktors Genci Latvijā dzīvo jau turpat 40 gadus un Madonas novadā ir viens no nedaudzajiem, kam dzimtā valoda ir ungāru valoda.
RECEPTE
No savām nacionālajām receptēm Viktors izceļ karaliskos knēdeļus. Lai tos pagatavotu, vajadzēs 100 g sviesta, 4 ēdamkarotes rīvmaizes, 2 olas, 2 baltmaizes šķēles un pienu.
Sviestu kuļ ar mikseri. Pievieno vienu olu un pusi rīvmaizes, pēc tam vēl vienu olu un atlikušo rīvmaizi. Baltmaizes šķēles izmērcē pienā, pievieno klāt sviesta masai. Visu samīca un veido bumbiņas, ko vāra sālsūdenī. Gatavas pārlej ar izkausētu sviestu un viegli samaisa.
Vārdnīca
Saule – nap
Ģimene – a család
Es tevi mīlu – szeretlek téged
Dzimtene – szűlőföld
Labdien – jó napot
Paldies – köszönöm
Lūdzu – tessék