Bet šis rudens ar nu jau kopš 5. oktobra iepūsto ilgstošo ziemeļaustrumu vai austrumu vēju daudziem nedēļas nogalē piedāvā skatīt gluži neierastu, no krasta aizpūstu jūru. Tādu, kādu dažam pat visā mūžā, iespējams, nav bijusi izdevība redzēt. Kad ūdens līmenis šajās dienās jūras krastā visur ir par 50 – 60 centimetriem zemāks par vidējo, pludmales kļuvušas neierasti platas. Daudzviet tiek publicēti attēli no Liepājas, kur jūras atkāpšanās dēļ redzami patiešām iespaidīgi skati Karostā. Taču arī tepat piekrastē pie Tūjas un tālāk uz Salacgrīvas pusi nu ir redzami gan neskaitāmi krasta akmeņi, gan arī milzīgu, vasarā parasti zem ūdens apslēptu akmeņu cepures. Pie Ainažiem, kur krasts ir lēzens, nu vietām jūrā var sausām kājām ieiet vai puskilometru.
Izteiktāk nekā pie citiem vējiem šobrīd dabā vērojama arī sensenā patiesība, ka visas upes steidz uz jūru. Steidz pat it kā jūrai palīgā, bet tā ir aizbēgusi, un, straumi bremzējošos pretviļņus grīvās nesastapušas, upes kļūst vēl steidzīgākas. Tā kāds vecatietis trešdien stāstīja, ka Salaca pie Vecates tilta, kur parasti plūdums tikko manāms, nu ūdeņus no Burtnieka palīgā jūrai nesot jau ar pamatīgu straumi. Strauji aizplūst arī Gauja.
ARĪ RĀTSUPĪTE. Gaujai gandrīz visus ūdeņus atdevusi, nu tā starp akmeņiem čalo vien kā strautiņš. Ārijas Romanovskas foto