«Laurīt, kāp atpakaļ mašīnā, brauksim uz māju,» vairākkārt atkārtoja vecmāmiņa Irīna Anšmite, kura bija atsteigusi līdz autobusa pieturai, lai vēl meitai rokā iespiestu maisiņu ar pašas audzētiem tomātiem, vēlreiz sabučotu mīļos, novēlētu laimīgu braucienu.
Sandra stāsta, ka mācījusies Rūjienā, Valmierā un pat neatteiktos kopā ar ģimeni atgriezties Ipiķos, ja pašai un vīram tuvumā būtu pastāvīgs darbs, būtu regulāri ienākumi un zināma sociālās drošības sajūta.
«Protams, ka gribas atbraukt uz mājām. Satikt mammu, tēti. Ar vienu māsu bieži satiekamies, jo arī viņa ir Vācijā, tikai 14 kilometrus attālāk no mums, bet otra – Valmierā… Taču neslēpšu, ka Vācijā esam labi iedzīvojušies. Reine ir maza pilsētiņa netālu no robežas ar Holandi, tur dzīvo daudz latviešu, bet arī vietējie mūs pieņēmuši. Ja viņi redz, ka strādājam, ka mācāmies valodu, nav nekādu problēmu. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Bijušas reizes, kad nepieciešams, lai Lauri uz brīdi pieskata, kaimiņi atsaucas. Tāpat zinām: ja ir grūtības, paliec bez jumta virs galvas, tad nebūs vienaldzīgo. Vēl jo vairāk pret ģimeni, kurā ir mazi bērni,» uzsvēra Sandra, kura zina, ka, atgriežoties Reinē, Laurim būs vieta bērnudārzā, pašai un vīram darbs.
CEĻAJŪTĪS mazais Lauris un Sandra, bet labu ceļu vēl Irīna un Edvīns Anšmiti. Divas Anšmitu meitas dzīvo un strādā Vācijā, trešā Valmierā.