LIELĀ STABULE ar dobjo balsi. No tās skaņu izvilina ērģeļmeistars Mikus Dzenītis (attēlā). Stabuļu tīrīšanai tiek izmantotas dažādas otiņas, lielākas birstes garos kātos — vaļējās stabulēs sakrājas putekļi, un svarīgi tos aizsniegt, jo putekļu kārta stabuli padara īsāku, līdz ar to mainot arī tās skanējumu.
Šajā virtuālajā ērģeļu katalogā var ne tikai izlasīt ievietoto informāciju, bet arī paklausīties, kā tās skan, un apskatīt foto. Trikātas baznīcas instruments katalogā vēl nav iekļauts, taču, kad ērģeles būs restaurētas, interesenti varēs virtuāli iepazīties arī ar tām.
Mikus Dzenītis beidzis Lutera akadēmijas Baznīcas mūzikas nodaļu, kā arī ērģeļu klasi Teoloģijas seminārā, un sanāk, ka spēlēt ērģeles mācījies septiņus gadus. Starp citu, meistara kursabiedrs ir Valmieras ērģelnieks Leons Āķeris.
Mikus Dzenītis ir ērģeļmeistars Rīgas Domā, bet instrumentu dievkalpojumos spēlē jau kopš 1991. gada. Viņš pamatīgi izzinājis Trikātas ērģeļu vēsturi un to būvētāja dzīves gaitas.
Ērģeļmeistars, kurš apzinājies savu vērtību
Trikātas baznīcas ērģeles būvējis Rīgas ērģeļu meistars Augusts Martins, kurš savas dzīves laikā uzbūvējis ap 70 instrumentu (pamatā Rīgā un Vidzemē). No tām līdz mūsdienām diemžēl saglabājušās tikai ap 20.
«Interesanti, ka tajā pašā laikā, pirms 150 gadiem, ērģeles tapušas arī Burtniekos un Matīšos, kur tās būvējis vācietis Frīdrihs Ladegasts, pasaulslavenais ērģeļu būvētājs. Pie tam Trikātas instruments pat izmaksājis dārgāk nekā Ladegasta ērģeles. Tas nozīmē, ka Martins labi apzinājies sava darba vērtību. Lai arī pasaulē neatpazīstams, viņš tiešām bijis ļoti labs meistars — viens no viskvalitatīvāk strādājošajiem meistariem Rīgā.
Augusts Martins mācījies Berlīnē pie tēva un dēla Buholciem, Buholcu dinastijas turpinātājiem. 1838. gadā viņš kopā ar citu meistaru ieradies Rīgā, lai remontētu Pētera baznīcas ērģeles. Saprotot, ka te ir tirgus, ieguvis Krievijas pavalstniecību un palicis Rīgā. Augustam Martinam bijuši vairāki dēli. Viens no viņiem, Emīls Martins, pārņēmis tēva firmu un par ērģeļmeistaru strādājis līdz 1927. gadam,» pastāstīja Mikus Dzenītis.