Vai nenožēlojat pērnā gada lēmumu — iesaistīties lielajā politikā, pieņemot tābrīža premjerpartijas aicinājumu sadarboties? Ar «zaļzemniekiem» būtu komfortablāk.
Man nekad nav bijis lielas tieksmes nožēlot padarīto. Pirms pieņemt kardinālus lēmumus (tādi dzīvē bijuši kādi četri vai pieci), vienmēr ilgi domāju, konsultējos ar diviem trim cilvēkiem, kuriem uzticos — draugiem, un, protams, dzīvesbiedri. Ja kas izdarīts, tad vairs nav ko sūkstīties. Pamest Valmieras mēra amatu es biju gatavojies vairākus gadus. Arī partijas vadību, kad dibinājām «Valmierai un Vidzemei», uzņēmās Jānis Baiks — tā bijām norunājuši.
Es Saeimā strādāju tieši tajās komisijās, kurās lūdzu «Vienotību» mani novirzīt — Publisko izdevumu un revīzijas komisijā, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Esmu apmierināts ar iespējām un ceru, ka kaut kas vēlētāju labumam paliekošs tiek paveikts. Man gandrīz vienmēr ir ko teikt par ekonomiskajiem likumprojektiem — šis tas no sacītā arī ticis ņemts galvā. Komisiju vadībai piedāvāju, ņemot vērā manu pieredzi un to, ka nav ne no viena bail, uzņemties referēt par likumiem, kas varbūt citiem nav patīkami. Dažas tādas reizes jau ir bijušas. Revīzijas komisijā, uzklausot Valsts kontroles ziņojumus, šad tad nākas nostāties revidēto pusē un piezemēt revidentu apsūdzības — skaidrojot viņiem pašvaldību ikdienas darbu reālijas. Jēkaba ielā es noteikti nejūtos kā «tukša vieta».
Pirms vēlēšanām «Vienotība» bija pavisam citāda partija — vai tagad tā vispār var nodrošināt jums un «VuV» kādreiz sasolīto?
Ne jau nu gluži tā solīja… Mums bija lietišķas pārrunas. Tāpat es zināju, kāds «Vienotībā» stāvoklis bija tolaik, turklāt Latvijas politikā partijā, kas ilgāk bijusi varā, sākas visādas svārstības, strīdi un vecu pāridarījumu atcerēšanās. Ar to visu es rēķinājos. Bet ne ar to, ka strīdi izvērtīsies tik asi, ka valdība kritīs tik ātri — tas nebija plānots.