Meiteņu ģimnāzijā
Valmieras meiteņu ģimnāzijā, kuru es beidzu Raiņa saules gadā (1920.), vecākajās klasēs latviešu literatūru pasniedza skolotājs Kārlis Kārkliņš. Mūsu izlaiduma klasē viņš skaidroja galvenokārt Raiņa dzeju.
Dziļi viņš mums, savām skolniecēm, pavēra dzīves apvāršņus — gan priecīgus, gan drūmus un sarežģītus.
Viņš bija tas, ko it īpaši laukos saprot ar vārdu «skolotājs». Manos skolas gados pedagogs vispār bija kas īpašs. Audzēkņu uzvedība klasē, vienalga, kurā priekšmetā, bija priekšzīmīga. Kopā ar Kārkliņu Valmierā tolaik mācīja dažādi skolotāji. Freilene Runge, kas pasniedza vācu valodu, ģērbās ļoti grezni — kleitas šūtas no dārgām drānām, vienmēr kaklā zelta ķēdītē pakārts apzeltīts pulkstenis, kas nokarājās gandrīz līdz ribu galiem. Cita skolotāja pretēji Rungei ģērbās ļoti vienkārši, un arī uzvārds viņai bija vienkāršs — Stakle. Dzīvoja viņas kopā, uz darbu nāca reizē. Skolotāja Stakle brīžiem arī sēdēja un klausījās vācu valodas nodarbības (viņa pasniedza matemātiku). Stakle bija ļoti stingra, Runge turpretī mīlīga un arvien labprāt uzklausīja, ko skolniece viņai jautāja.
Kārkliņš bija pati vienkāršība. Un smieklīgs mums likās, pretēji Kārkliņa ārējai vienkāršībai, angļu valodas skolotājs, īstens anglis. (Kā obligātu priekšmetu skolā tikko kā ieviesa angļu valodu.) Angļu valodas skolotājs vienmēr bija ģērbies frakā ar garu, šauru mugurpusi, tāpēc viņu drīz vien iesaucām par Žagatas asti.
PIE GAUJAS. Rainis ar valmieriešiem laivā. Foto no Valmieras muzeja krājuma