gaidīja vecākā dēla Ingus būvētā nojumē, aicinot atnācējus ievērot valdības noteikto divu metru distanci un iepazīstinot ar Dārza svētku iekšējās kārtības noteikumiem: «Ciemiņiem ir teikts, ka šodien ir darba diena, tāpēc jāierodas dienas beigās – es kā pie piektdienas atļauju pāris stundiņas nošmaukt, bet neievēro un sāk te parādīties agrāk. Nupat man atnesa konvertiņu, bet, lai to saņemtu, man pirms parakstīšanās par saņemšanu paprasīja pasi. Šito trako birokrātiju – man pa reizei meita izraksta e-recepti, bet pēc zālēm uz aptieku jāiet pašam. Nevari atnākt – ej uz pagastnamu, izņem tur pilnvaru, un tad varēs pēc zālēm atnākt kāds cits. Idiotisma kalngali, kas te notiek – slimniekam pašam jāiet uz aptieku pēc zālēm, jo sieva vai radinieks nevar! Tāpat neviens nedrīkst zināt, kā sauc šo māju – adrese jau ir noslēpums,» ironizē saimnieks.
Sasteigts darbs nekur neder
Par šobrīd Latvijā notiekošo viņš galīgi nav sajūsmināts: «Saimnieku mums visā valstī trūkst, par to, kā tagad tiek saimniekots, var tikai nobrīnīties, kā viņi vēl cieš to Kariņu. Diemžēl izvēle bija švaka, vajadzēja sākt no gala to spēlīti – ja nav, tad nav. Pūce pa šo laiku, kad neviens neko nesaprot, grib izbīdīt pašvaldību likumu, kurā tāpat neviens nesapratīs, kas tā pilsēta vai novads tāds ir, bet tas būs viņa varoņdarbs, un neviens nesaka neko pretī. It kā tam Pūcem nebūtu cita, ko darīt – lai ieved kārtību Rīgā, lai domā, kā videi draudzīgi likvidēt riepu kalnus, kuri ik pa laikam it kā nejauši aizdegas. Gudrona dīķi nu aizmirsti, galvenais – izbīdīt reformu. Kaut gan lielākā kļūda pašā sākumā bija zemes reforma – būtu atbraukuši pie manis un pamācījušies, kādai jābūt zemes reformai.
VISVALDIS SKUJIŅŠ, sagaidot ciemiņus. Ārijas Romanovskas foto