Jau iepriekš viņai bijusi plaša pieredze saistībā ar bērniem. Pašas ģimenē aizbildniecībā pieņemtas divas meitenes, viņa piedalījusies nometnēs, kur ar bērniem dalījusies savās zināšanās. SOS ciematam attīstoties, Ina uzrunāta pirmoreiz kļūt par SOS mammu, tomēr tajā brīdī dažādu iemeslu dēļ atteikusies.
Tomēr viņai šī iespēja pavērās otrreiz. Tobrīd Ina strādāja veikalā, kad saasinājās veselības problēmas, nācās ilgstoši atrasties darba nespējā, kā rezultātā darba attiecības nācās izbeigt. Pārdomājot iespējas, ko darīt, ieskatījusies darba sludinājumu portālā ss.lv, kur meklēja SOS mammu. «Mani bērni bija izauguši lieli, un visi bija aizgājuši savā dzīvē. Darbs bija tepat Valmierā, tad arī es pieņēmu lēmumu un ātri biju SOS ciematā,» stāsta Ina. Sākums bijis straujš, bija jāaprod ar vidi un darbu, bijis daudz nezināmā.
Atskatoties atpakaļ, viņa ir gandarīta par savu lēmumu kļūt par SOS mammu. «Es visu laiku kaut ko meklēju un nevarēju saprast, ko īsti gribu darīt. Domāju – esmu nodzīvojusi tik ilgi un neesmu vēl īsti sapratusi, ko es gribu un kas ir mans aicinājums, kas ir tas īstais, ko es gribu darīt! Un tagad neviļus man ir tā atbilde, ka tas ir šis darbs, jo man tas ļoti patīk, lai arī tas nav viegls. Kā tautā saka, neviena maizīte nav bez garozas,» smaidot stāsta Ina.
Sarunas laikā SOS mamma bieži min: tie ir manējie bērni, un to viņa skaidro tā, ka nekad nav šķirojusi ne pašas bērnus, ne savus mazbērnus, ne bērnus, kas nonākuši SOS ciematā, kā arī ne cilvēkus vispār. Tāpat Ina min, ka viņai nepiemīt lielā pieķeršanās. «Es to nemāku izskaidrot, bet no vienas puses tas ir labi, jo ir vieglāk palaist bērnus savā dzīvē. Viņi nav mūsu privātīpašums. Mums viņiem ir jādod un jāmāca zināšanas, lai viņi būtu spējīgi aiziet un uzsākt patstāvīgu savu dzīvi. Man nav mērķis, lai viņiem šeit ļoti labi klātos, lai viņi nekad no šejienes negribētu aiziet. Man, protams, šie bērni ir sirsniņā un esmu par viņiem atbildīga, bez šaubām, uztraucos par meitenēm,» stāsta Ina.
Līdztekus ikdienas prasmēm, kā ēst gatavošana, kārtības uzturēšana, Ina ar meitenēm dalās zināšanās par dārza veidošanu un rokdarbiem. Divas no meitenēm drīz sasniegs pilngadību, tāpēc Liesma jautā, kas ir galvenās vērtības, ko Ina mēģina meitenēm nodot: «Lai bērni ir stabili un lai viņiem ir savs mērķis, lai viņi varētu sasniegt to savu mērķi.» SOS mamma atceras kādu sarunu no ikdienas, kad pārrunājusi ar savām meitenēm motivāciju. Viņa meklē veidus, kā meitenes ieinteresēt un iemācīt viņām sasniegt pašu nospraustos mērķus. Bieži iesaka dažādas grāmatas, jo pati ir kaislīga lasītāja.
Ik rītu bez brīvdienām SOS mamma ceļas piecos no rīta, lai vingrotu, meditētu, lasītu un mācītos tālmācībā. Ar savu piemēru viņa cenšas iedvesmot arī meitenes sevi disciplinēt un rūpēties par sevi. «Ko līdz vārdi, ja nav darbu! Man ir ļoti sevi jādisciplinē visās jomās, lai es to viņām varu iemācīt. Man vajag kārtību, bet tas nenozīmē, ka es to prasu no meitenēm,» min Ina. To viņa pamato: pat ja meitenes to nepārņems šobrīd, tas atstās iespaidu uz viņu ikdienas paradumiem.
Arī Liesma savām lasītājām mammām novēl sirsnīgus un izdevušos svētkus, tādējādi sakot paldies par nenogurstošām rūpēm, atbalstu un neizmērojamo mīlestību pret saviem bērniem!
INA KOPĀ AR EŅĢELĪŠIEM, kas viņai sadāvināti gadu gaitā. E. Kristiņas foto