Lai palūkotos, kā šie procesi šopavasar noritējuši, devos uz Jaunpiebalgas «Lielkrūzēm», kur saimnieko Guntars un Valentīna Dolmaņi. Mājastēvs laipni sagaidīja un izrādīja savas 10 ha dīķu platības. Pārrunājām zivkopja darbus vasarā.
Šis pavasaris bijis netipisks, jo siltais laiks iestājās agri, ūdens nārsta dīķos uzsilis, un jau maija otrajā pusē karpas, orfas un zandarti bija veiksmīgi iznārstojuši.
Vasarā veicamie darbi
Ja zivis ir iznārstojušas, pēc divām nedēļām mazās zivtiņas jau jāpārvieto uz audzēšanas dīķi, kur tās pamazām jāsāk piebarot. Guntars Dolmanis stāstīja, ka viņš mazās karpas piebarojot ar saimniecībā uz vietas audzētiem un samaltiem kviešu, griķu un zirņauzu graudiem. Ja nelieto barošanas galdus, zivis var piebarot tādā vietā, kur dīķa gultne ir ar stingru grunti (grants, māls, smilts), lai barība nesajaucas ar dūņām. Tradicionāli šim nolūkam tiek iekārtoti barošanas galdi, lai zivis, lielākas paaugoties, neizrakņā dīķa grunti. Zivis piebaro vietā, kur ūdens ir ap metru dziļš un ko iespējams viegli pārbaudīt. Ja neapēstā barība sāks bojāties, pasliktināsies ūdens kvalitāte dīķī un zivis no tādas vietas izvairīsies.
Nārsta dīķi vasarā tiek nolaisti, turēti sausi, pļauti vai pat pļauti un noganīti (liellopi ir labi mēslotāji), vai, vēl labāk, iepriekš minētajam papildus – arī nodiskoti. Vasarā sausi tiek turēti arī tie dīķi, kuri tiek vasaroti. Šo dīķu gultnes, ja rocība ļauj, ir vērtīgi nokaļķot, apsēt ar viengadīgu kultūru, bet rudenī to ieart augsnē. Pirmajos gados pēc dīķa vasarošanas zivis aug ievērojami labāk, arī zivju parazītu būs ievērojami mazāk.
Dīķos aktīvi vasarā barojas visas zivis un, ja to blīvums pārsniedz 200 kg uz ha, jāsāk domāt par piebarošanu, dīķis tās dabiski vairs nespēj izbarot. «Lielkrūžu» saimnieks gan uzsvēra, ka viņu bioloģiskajā saimniecībā zivis netiek turētas tādā blīvumā un dabiski barojas pašas.
Vasarā aktīvi barojas ne tikai zivis, bet arī dzīvnieki, kurus mēs uzskatām par zivju ienaidniekiem, piemēram: ūdri, ūdeles, zivju gārņi, jūras kraukļi, zivju ērgļi, arī stārķis neatteiksies no izdevības apēst kādu zivtiņu. Pret zivju gārņa un stārķa apciemojumiem veiksmīgi var cīnīties, apvelkot ap dīķi gar pašu ūdens līniju 50 cm augstumā vienkāršu auklu, jo, kā jau bridējputni, tie nekad nesēžas ūdenī, bet gan nolaižas krastā un tad iebrien ūdenī. Novilktā aukla to neļaus izdarīt. Lai veiksmīgi atturētu no apciemojumiem ūdeli un ūdru, būs nepieciešamai salīdzinoši lielāki ieguldījumi, vajadzīgs elektriskais gans. Tā aukla jānovelk vairākos augstumos, vismaz trijos, zemākā 10 cm virs zemes. Lai zem novilktās auklas nebūtu jāpļauj zāle, elektriskais gans jāizvēlas pietiekami jaudīgs.
Foreļu audzēšanas dīķos jāseko līdzi ūdens temperatūrai. Vidējai ūdens temperatūrai pārsniedzot 20 – 22 °C, barošana jāpārtrauc, jo foreles šādā temperatūrā sāk justies slikti, ūdens temperatūrai paaugstinoties līdz 26 °C, foreles var iet bojā.
Vienu vai divas reizes mēnesī ieteicams veikt kontrolzveju, lai pārbaudītu, kā zivis jūtas un vai barības bāze ir pietiekama. Zivis novērtē vizuāli un nosver, lai varētu regulēt izbarojamās barības daudzumu. Būtu vēlama dīķu krastu appļaušana. Samazinoties ūdens temperatūrai, pakāpeniski jāsamazina izbarojamās barības daudzums. Sākoties rudens salnām, siltūdens zivīm barošana tiek pārtraukta, foreles turpina barot, līdz ūdens temperatūra nokrītas līdz 8 °C.
Saimniekam savs dīķis ir jāsajūt, reizēm nesteidzīgi sagaidot kopā ar to saullēktu vai mierīgi pasēžot pie dīķa saulrieta stundā. Jāvēro ūdens, zivis tajā, ieklausoties apkārtējās pļavās, un tad kādā brīdī dīķis pats sāks runāt un pastāstīs par sevi.
«LIELKRŪZĒS». Par savu zivkopja pieredzi stāsta Guntars Dolmanis.