«1941. un 1949. gads ir un paliek mūsu vēsture. Kamēr latviešu tauta būs, tikmēr arī par to runāsim, domāsim, atcerēsimies. Ir notikumi, pārdzīvojumi, kurus neaizmirsīs, nevar un arī nevajag aizmirst,» sacīja Latvijas Politiski represēto biedrības Mazsalacas nodaļas vadītāja Guna Daugule, atzīstot, ka šajā 25. martā noskaņa būs īpaša. Valtenberģu muižā atklās izstādi «Svešums mūs nesalauza…», un daudz izstādīto materiālu nākotnē veidos daļu no muzeja pastāvīgās ekspozīcijas, kurā tiks runāts par novada vēsturi un cilvēkiem.
«Vietējie nesa bildes, priekšmetus, kas glabāti kopš Sibīrijas laika. Daudz runājām, kā viņiem tur klājies, kas piedzīvots. Ekspozīcija būs iekārtota kā istaba, ļoti emocionāla telpa, kas stāstīs par cilvēku dzīvi svešumā. Vietējie ir palīdzējuši šo izstādi sagatavot, ne visi represijas pārdzīvojušie, protams, bet bija daudz ieinteresētu cilvēku. Atceros, ka laikā, kad muzejs sāka darbu jaunajās telpās, represētie nāca un prasīja: vai mūsu atmiņām būs vieta muzejā? Es viņiem apsolīju, ka noteikti, jo, ja runājam par novada vēsturi un cilvēkiem, tad diemžēl izsūtīšanas ir Latvijas un arī mūsu novada vēstures daļa,» uzsvēra Mazsalacas novada muzeja direktore Vija Rozenberga.
Vienisprātis ir represētie, kuri nesaka, ka katrs marts viņu dzīvē atnāk ar smagām pārdomām, jo laiks asās sāpes dziedinājis, palikusi smeldze un sajūta, ka nemaz tik bieži šos atmiņu laukus vairs negribas art, jo svešumā palikusi bērnība, jaunība, atstāti mīļie.
TOMSKAS APGABALĀ ASINO RAJONĀ izmitinātie latvieši. Mudīte Gobiņa, kura muzejam reiz devusi šīs bildes, teikusi, ka jaunībā, arī svešumā un grūtībās mācēts pasmaidīt. Foto no muzeja arhīva