«Sākumā atstāstīšu sižetu no latviešu klasiķa Jāņa Poruka lugas «Hernhūtieši». Dzīvojušas divas māsas – viena vientiesīte, kas iemiesoja tēva doto sentēvu pasauli ar tās vērtībām, otra – jaunstrāvniece, kas dzīvo it kā modernajā pasaulē. Abām bija cēli mērķi, bet atšķīrās veidi, kā tos īstenot. Lugas sāls – kad, nospraužot mērķus, saduras divas pasaules, diemžēl atraisās un uzvar apkārt esošais mežonīgais, sliktais.
Nerunāšu par ikdienišķiem sīkumiem, bet konkrētās situācijas pamatā ir sadūrušies divi pilnīgi atšķirīgi pasaules uzskati, un tas rezultējies atšķirīgos viedokļos par novada ceļu sakopšanu, līdz ar to nespējot pieņemt pašvaldības budžetu un deputātiem nevarot vienoties par investīciju plānu.
Uzburšu ainu, kā šīs divas pasaules grib ceļus sakārtot. Piekritīsiet taču – mērķis ir labs.
Vispirms izklāstīšu modernās, Eiropas Savienības pasaules piekritēju viedokli.
Pašvaldībai iedalīts nepilns pusmiljons eiro, kas ir pieejami, lai sakārtotu vietējos grantētos ceļus. Diemžēl Ministru kabineta noteikumi paredz, ka par šo naudu iespējamas tikai divas darbības – uzbūvēt jaunu grants ceļu uz kādu no topošajām ražotnēm vai saimniecībām, kas attīsta vietējo ekonomiku, vai arī kapitāli rekonstruēt kādu no esošajiem ceļu posmiem.