Viktorija stāsta atmiņas par Atmodas laiku:
«Ilgi jau Mazsalacā ir nodzīvots, abi ar vīru atnācām šeit strādāt. Es biju agronome kolhozā «Mazsalaca», vīrs – metinātājs darbnīcās. Kolhoza laiks, protams, neattiecas uz šo visu. Padomju laikā bija sabiedriskie darbi, mūsdienās to sauc par brīvprātīgo darbu, bet tiem, manuprāt, ir vienāda nozīme. Man vienmēr ir gribējies kaut ko darīt, lai citiem patiktu. Ne jau es pati, bet, piemēram, tā sakoptā vide. Varēju kaut ko izpušķot, kaut ko noorganizēt vienkārši tāpēc, lai citiem būtu labi.
Tas bija 1988. gads, kopš pārvācos dzīvot prom no vīra uz to dzīvokli, kur vēl tagad dzīvoju. Tas bija trauksmains gads, kad viss jau sākās. Radošajiem bija plēnums, to mēs klausījāmies pa radio, ko pie auss turējām. Tad arī sākās visa Atmoda un braukšana uz Rīgu, Mežaparku uz manifestāciju – tas bija kaut kas nu tik ļoti… Pat tagad atceroties un runājot kaklā ir kamols. Mēs stāvējām Krastmalā un bijām vienoti domās, ka ir jāaizstāv mūsu valsts un ievēlētā valdība.
VIKTORIJA ir rūpīgi saglabājusi dažādas vēstures liecības. Ārijas Romanovskas foto