Taču šajās dienās arī Valmieras tirgū visam pāri ir meža karalieņu — baraviku uznāciens. Izskatīgas un svaigas brūncepurītes te piedāvā arī gados vai pats jaunākais tirgotājs Endijs, kurš rudenī tikai 3. klasē sākšot mācīties. Jautāts, kur tik skaistas bekas saaugušas, zēns vaļsirdīgi atzīst: «Tās vietas zina tikai tētis. Viņš lasa, es tirgoju. Nu jau ar bekām esam otro reizi. Arī mellenes pārdodu. Tētis jau atkal ir mežā. Man tirgū patīk kaut vai tādēļ, ka tad nav jābrauc uz mežu ogas lasīt, kas nu gan man sevišķi nepatīk. Baravikas pērk. Rīta pusē pircēju pamazāk, bet līdz pusdienlaikam izpērk visas.»
Netālu baravikas, jau iztīrītas, tūdaļ uz pannas liekamas, tirgo arī Nadežda. Viņa godīgi iztīrot, lai nav tārpu, jo šogad bekas diezgan tārpainas. Mārīte savukārt vai visa sava tirgus galda platumā sarindojusi palielus un arī nelielus apšu kundziņus. Viņai vienīgajai (citur nemanīju) pārdošanā vēl arī lācenes (3,50 eiro par trauciņu, kurā ir nedaudz vairāk kā puslitrs). Lāceņu šogad bijis pietiekami daudz, bet nu jau būšot cauri. Varēšot no tām nedaudz atpūsties. Citādi jau trijos no rīta ar velosipēdu jābrauc uz purvu un jālasa, kamēr nav karstums. Tad jāsteidz atpakaļ, jāsaliek trauciņos, lai tiktu uz tirgu. Bekās varot iet pievakarē, turklāt mežā jau esot vēsāks.
RĪTDIEN BŪS VĒL. Kamēr Endijs tirgo šīs baravikas, tētis mežā jau griežot nākamās. Ārijas Romanovskas foto