Pats pilsētas centrs gadatirgus laikā ir pilns ar andelēt un pirkties gribētājiem. Zaļajā skvērā, kā jau vietas nosaukumam piederas, pavasarī izaudzēto rādīja stādu audzētāji, puķu mīļotāji, blakus stāvēja zemnieki, kuriem jau siltumnīcās padevusies jauno gurķu raža. Turpat arī vietējie ar rīta agrumā vistu perēkļos atrastām lauku olām, tikko kā sietu biezpienu un kultu sviestu.
Uldis no Sēļu puses stāstīja, ka uz Mazsalacas tirgu parasti braucot trešdienās, kad pastāvīgās kundes labi pērkot lauku labumus. Tāpat ar busiņu viņš mērojot ceļu līdz Rūjienai, kur bioloģiskā saimniecībā ražotu produkciju arī ļoti labi pērkot.
«Ir govis, ir piens, un ļoti labi, ka savulaik neatstājām šo piena produktu gatavošanas darbu novārtā. Tagad vismaz atmaksājas strādāt, ja vajadzētu dot kombinātam par tiem dažiem centiem litrā, tad nekā. Uz tirgiem regulāri braucu jau daudzus gadus. Sviests, biezpiens vienmēr svaigs, to pircēji zina, tāpēc meklē un prasa,» stāstīja Uldis, mudinot latviešus atgriezties pie zemes, pie pašu laukos izaudzētā un skatīties zaļas dzīvošanas virzienā.
NO APRĪĻA LĪDZ OKTOBRIM Mazsalacā ir tradīcija reizi mēnesī rīkot gadatirgu, kad svētdienā vietējie var tikt pie nepieciešamā. Tad Rūjienas iela pārvēršas par kārtīgu tirgus placi. Jāņa Līgata foto