Viena no senākajām liecībām, kas to apliecina, ir fotogrāfija no 1939. gada 19. jūlija, kad Jāņa vectēva māsa Tekla Vidovsku beķerejā todien sacepto piedāvā toreizējam Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Tolaik Vidovsku tortes, štopkūkas un citus našķus varēts pirkt Baznīcas ielā.
Padomju gados Jāņa vecaistēvs Oskars un omīte Milda tortes cepuši mājās.
«Maizi tad necepa, tikai tortes, un teicām, ka tās ir zirgu vāģu ratu lielumā,» smaidīja Jānis Vidovskis, kurš pie vecvecākiem Mazsalacā uzaudzis un gadu gadiem skatījies, cik smagi, bet ar lielu prieku viņa mīļie strādā.
«Oskars cepa tās tortes, sasmērēja, bet Milda garnēja. Un visi jau zināja, kad abi sastrīdējušies, bet kad ikdiena rit pilnīgā laimībā un mierā. To varēja redzēt pēc tortes garnējuma — kad viss bija labi, tad torti rotāja rozes, kad lielāks nemiers, tad visa tādās simetriskās garnējuma svītrās,» smējās Jānis, atzīstoties, ka pats nekad nav bijis ne toršu, ne smalkmaizīšu, ne maizes cepējs, bet jau teju gadsimta ceturksni viņš kopā ar sievu Aiju vada uzņēmumu «Vidovsku serviss». 1994. gadā Pērnavas ielā 3 tika uzcelta un atvērta jaunā ceptuve «Miks». Tā dzimtas beķerejas stāsts varēja turpināties.
OŠA MAIZE atvesta arī valmieriešiem. Vietējie, kas «Mika» produkciju iecienījuši jau gadiem, mēro ceļu uz mazo kioskiņu Valmieras tirgū. Jānis Vidovskis pats to — svaigu un smaržīgu — piegādā. Jāņa Līgata foto