Par ko jūsu ģimeni 1949. gada 25. martā izsūtīja?
Izrādījās, ka esam atzīti par kulakiem. Tēvs un māte abi strādāja, es kā bērns no sešu gadu vecuma ganīju govis. Vai tagad sešgadīgam bērnam ko var uzticēt, bet man bija uzticētas desmit gotiņas, jo nebija tādas naudas, par ko algot ganu. Zemes gan bija daudz, kopā ar visām pļavām, purviem un mežiem 80 hektāri. Bija trīs zirgi, kopā ar vecākiem strādāja arī mans deviņus gadus vecākais brālis Edgars, kas nu jau viņsaulē, vienīgi pie kuļmašīnas ņēmām palīgus. Tolaik kaimiņi cits citam palīdzēja gan ar zirgiem, gan ar pārējo. Tie bija lielākie prieki, kad rudenī brauca kuļmašīna. Mans tēvs kā muzikants spēlēja cītaru un ermoņikas, pēc talkas gāja vaļā balle. Nebija tādas dzeršanas kā tagad, tēvs negribēja ne tādus vīnus, ne šņabjus, bet alu gan viņš darīja gardu.
Leduskalni ir manas mātes dzimtas māja, bet es pati esmu matīšniece – tolaik dzīvojām Bauņu pagasta Kalnkrogos, kur māte bija ieprecējusies, tā ka izsūtīti tikām no Matīšiem. Mani paņēma no 5. klases – atnāca viens latviešu onkulis, pavēra durvis, uzprasīja, vai te ir tāda Ratnieku Rasma, es teicu – jā. Biju tikko kā ielikusi solā somu un grāmatas, bet aiz durvīm stāvēja divi zaldāti ar šautenēm un štikiem stobru galos, viņus ieraugot, kļuva pavisam jocīgi. Vēl no skolas paņēma Pētersonu Valdu, tā mēs abas meitenes, rociņās saķērušās, sēdējām ragavās un no bailēm drebējām. Tur pretī Matīšu kapiem, kur iet ceļš uz Pučurgu, stāvēja mašīna, kurā vecāki mūs jau gaidīja – Valdiņai vecāmāte un brālītis, bet, kur viņas māte bija, patiešām nezinu. Edgaru arī mājās neatrada, viņš, 21 gadu vecs puisis, bija aizgājis ciemos pie draudzenes, pēc tam brālis, vēl reizi pabarojis govis, mūs sameklēja Valmieras stacijā.
Pēc Staļina nāves izsūtītos sāka laist mājās…
No Sibīrijas atbraucu pati pirmā no ģimenes 1957. gadā, jo visi trīs uzreiz nevarējām atbraukt. Izsūtīja mūs četrus – tēvs palika Amūras kalnā, viņam bija tika 54 gadi – vai tas vīrietim kāds vecums? Man vēl nebija pilni 13 gadi, bet vai kāds žēloja, ka vēl bērns to maisu nevar celt un smago darbu padarīt? Neviens nežēloja, tā mēs tur dzīvojām. Tagad skatos, ka latvieši tur mājas cēluši, mēs to nevarējām atļauties, tik daudz naudas nebija. Brālis strādāja par traktoristu, vēlāk Blagoveščenskā izmācījās par lauksaimniecības brigadieri, mēs ar mammu pa to sovhozu sitāmies, viņa par sargu, es kā kuru reizi – sākumā kā laukstrādniece.
RASMA REIZIŅA. Jāņa Līgata foto