No kurienes tāda vilkme pie ūdeņiem, pie dabas?
Tas laikam no manas mātes, izbijušas augstkalnu tūristes. Savulaik bija tādas grupas, kas nodarbojās ar kalnu tūrismu. Vienā no tām arī mana māte, grupā arī skolasbiedri Valdis Vanags un Vitauts Staņa. Laikam iedvesmojos no mātes interesantajiem stāstiem. Bērnībā gribēju nodarboties ar airēšanu, bet no Kocēniem braukāt uz Valmieru nebija izdevīgi, un arī māte negribēja, lai iesaistos tūrisma jomā – tikai ne to! Zinot, kā viņiem tajos kalnos gājis, tagad arī es mātes attieksmi saprotu.
Sāku iet un astoņus gadus nomācījos mūzikas skolas pūtēju klasē. Mūsu pasniedzējs Uldis Lauva no audzēkņiem izveidoja kapelu. Pats taisīja aranžijas, mēs spēlējām. Uz kapelas mēģinājumiem gājām, bet uz mūzikas skolas stundām ne un ieskaitēs spēlējām tās pašas dziesmas, ko orķestrī. Vismaz notis pazinām. Mans krusttēvs kādreiz kultūras namā bija spēlējis klavieres. Arī es kādus divus gadus spēlēju klavieres. Nu jau gadiem neesmu muzicējis. Reiz tikai, sievu gribēdams pakaitināt, tajā trubā iepūtu.
Biju 15 – 16 gadus vecs, kad man piedāvāja pastrādāt «Baiļos». Ar to arī sākās. Kad pienāca augstskolas vecums, pirmoreiz uzdrīkstējos pieiet klāt Valdim Vanagam un pajautāt, vai nevar man iedot kādu pastāvīgu darbu, lai augstskolai varētu naudiņu nopelnīt, un viņš piedāvāja dežuranta vietu. Vasarā bija laivas un plosti, cilvēkiem vajadzēja arī par Gauju pastāstīt. Bet kā var pastāstīt, ja pats pa upi neesi nobraucis! Mūs palaida «Jaunarājos» un bija jātiek līdz Cēsīm. Teica, kas tur, pēc septiņām stundām būsiet galā. Izturējām gan, bet trīs dienas pēc tam nevarējām paiet. Tā visa vasara pagāja, arī ar plostu mācoties pa krācēm izbraukt.
MAZĀ ZELDA esot īsta tēva meita – kopā ar Jāni labprāt dodas izbraucienos ar laivu. Šī nodarbe tuva visai Ramaņu ģimenei. Lai piepildās Jāņa sapnis un drīzumā izdodas nobāzēties ģimenes īpašumā Valmieras pagastā pie Cīruļu stāvkrasta, netālu no vietas, kuru apdziedājis Rieteklis. Mārtiņa Taubes foto